3 bieži pārpratumi attiecībās ar bērnu viņa dzīves sākumā

Kad dzirdu sabiedrībā kādus stāstus, kuros ir izdarīti visticamāk aplami un stereotipiski secinājumi par bērna vajadzībām un emocionālo stāvokli, katru reizi gribas mudināt paskatīties uz to visu arī no citas puses.

Domāju, ka ieradums uz jebko paskatīties dažādos veidos pirms pārsteidzīgu secinājumu izdarīšanas nāktu tikai par labu dažādās jomās un situācijās, taču attiecībās ar maziem bērniem jo īpaši. Kāpēc? Mazs bērns reizēm izvēlas kādu uzvedību tāpēc, ka izdara neapzinātu secinājumu – šādi ir drošāk. Diemžēl ilgtermiņā var veidoties komunikācijas kļūdas, pārpratumi, kas emocionāli šķir vecākus un bērnus. Ilgstoši nesaprasts vai pārprasts bērns neiemācās saprast arī pats sevi, savas vajadzības un emocijas, kas mēdz sagādāt grūtības arī vēl pieaugušo vecumā.

1. Ātras dzemdības ir forši

Daudzas sievietes, kas piedzīvojušas ātras dzemdības, mēdz uzskatīt to par lielu veiksmi. Sāpes piedzīvot tikai stundu vai dažas tā vietā, lai tajās būtu padsmit vai pat desmitiem stundu, var šķist kā īsta dāvana. Īpaši, ja sieviete no dzemdībām kāda iemesla dēļ baidījusies, ātras dzemdības, kas tikko sākās un gandrīz uzreiz jau beidzās, tiek uztvertas kā liels atvieglojums vai arī pamatīgas gatavošanās rezultāts. Skaidrs, ka ir dažādi fizioloģiski, taču vēl vairāk emocionāli iemesli, kāpēc dzemdības notiek ātrā tempā, taču ne par to šajā rakstā. Tas, ko gribu aktualizēt – kurš ir padomājis par to, kā bērniņam ir dzimt ātrās dzemdībās?

Jā, ne tikai dzemdēšana, bet arī dzimšana sāp. Ja man tiek dots laiks pamazām iekārtoties šaurajā ejā, iegrozīties, savā ziņā pierast pie tās sajūtas, visticamāk, es tikšu ar to galā saudzīgākā veidā, nekā, ja tieku mežonīgā ātrumā izdzīts tai cauri. Ātras dzemdības bērniņam bieži sāp vairāk fiziski, taču arī emocionāli nereti tas noved viņu pārslodzē, jo viņš nepaspēj sagatavoties jaunajai dzīvei tur laukā. Tas ir kā iekāpt lidmašīnā, nepaspējot sameklēt ne pasi, ne somā iemest svarīgākās lietas, ko uz jauno dzīvi gribu paņemt līdz no vecās. Ļoti, ļoti satraucoši.

Tāpēc neignorēsim to, kam dzimstot tikko ir izgājis cauri mazulis, un tā vietā, lai sajūsminātos, cik “ātri un viegli” parādīsim viņam iejūtību tajā, ka viņš, iespējams, to piedzīvoja citādi. Iejūtība un emocionāla klātbūtne, pieļaujot, ka viņa piedzīvotais bija atšķirīgs, būs gana dziedējoši un palīdzoši, lai tiktu tam pāri.

2. Mierīgs un vienmēr par visu priecīgs zīdainis – mērķis, uz ko tiekties

Zīdainis, kas ir tikai smaidīgs un apmierināts un gandrīz nekad neraud, tiek uzskatīts arī par īstu dāvanu. Gan no vecākiem, gan citiem apkārtējiem varam dzirdēt: “Tik labs bērniņš!” Protams, bērni atšķiras iedzimtajā temperamentā. Var būt tādi, kas priecīgāki, un tie, kas īgnāki, tomēr īsti nav iespējams, ka bērnam vispār nav negatīvu emociju. Un nevis tāpēc, ka viņa vecāki viņu nemīlētu vai slikti rūpētos, bet gan tāpēc, ka nav iespējams nekad nenogurt, vienmēr uzreiz dabūt visu, ko vēlos, nenobīties un neapjukt, nesadusmoties. Ar visu šo saskaras arī jaundzimušais un zīdainis, tikai, kā viņš to izdzīvo? Kā viņš to pauž un rāda? Kā viņš atkal stabilizējas pēc šādām emocijām?

Reizēm mazuļi jau ātri iemācās, ka daudzas no šīm emocijām viņa vecākiem ir par grūtu. Tā vietā, lai būtu fiziski un emocionāli klāt bērnam viņa dusmās, bēdās, bailēs un palīdzētu viņam tām iziet cauri, pamazām apgūstot, kā atjaunot iekšēju līdzsvaru, daudzi vecāki no tā visa nobīstas. Reizēm viņi sastingst šausmās, citreiz ignorē vai mūk prom un atstāj bērnu vienu, lai nomierinās pats. Arī tad, ja mamma iekrīt pati savās skumjās un ciešanās, būtībā bērns ar savu pārdzīvojumu paliek viens. Citreiz vecāki cenšas ātri pārslēgt bērna uzmanību uz ko citu (uzreiz šūpo, piedāvā krūti/pudelīti, rāda mantiņas, smejas un saka, ka viss taču ir kārtībā). Lai kāda tieši ir vecāku reakcija, nereti mazais bērniņš izdara neapzinātu secinājumu, ka vecākiem tas ir par grūtu. Ja es rādīšu visas savas jūtas, viņi to nevarēs izturēt, kā rezultātā man pašam klāsies sliktāk. Mazuļi iemācās, ka, sniedzot saviem vecākiem pozitīvu “apbalvojumu” – vienmēr priecīgu un apmierinātu sevi, pretī var dabūt klātesošākus vecākus.

Kāpēc gan lai tā nebūtu? Ārēji izskatās, ka visiem labi, tomēr parasti īsti tā nav, jo kaut kur jau tām bērna emocijām ir jāpaliek. Nereti tās šādā gadījumā rod izpausmi dažādos simptomos – šie bērni mēdz slikti un maz gulēt (vai arī ļoti daudz un naktī bez mošanās), iespējamas ēšanas grūtības (par maz vai par daudz, biežas atgrūšanas un pat atvemšanas), ķermenī vai nu pārāk saspringuši vai arī pārāk “ļengani” (nereti tiek ieteikts iet uz masāžām vai vingrošanām), problēmas ar vēdera izeju, kā arī dažādas ādas problēmas.

Tāpēc tā vietā, lai priecātos par to, ka bērns nepauž visas savas cilvēciski dabiskās emocijas, mēģināsim tās saskatīt, atzīt un pieņemt arī sīkās to izpausmēs. Un kas vēl nozīmīgāk, lai tas izdotos – strādāsim paši ar savām emocijām, lai bērnam mūs no tām nav jāglābj, apspiežot savas.

3. Bērna emocionālo jušanos, attīstību, uzvedību varam ietekmēt (tikai) no dzimšanas brīža

Skaidrs, ka arī šis uzskats daudziem jau šķitīs gana revolucionārs, jo vēl pietiekami nesen tika uzskatīts, ka zīdaiņi nejūt, un ir tikai tādas fiziski aprūpējamas radības. Tomēr pieņēmums, ka bērns ir piedzimis “raudulīgs”, “slikts gulētājs”, “īgņa” utt., un tagad vienkārši jādomā, kā ar to tālāk dzīvot, ir aplams.

Bērna dzīve nesākas no brīža, kad viņš tiek laukā no mammas vēdera. Liela daļa nozīmīgu pieredžu par to, kāda ir dzīve un attiecības, cilvēks izdara jau no ieņemšanas brīža. Gandrīz vienmēr var atrast to tēmu vai notikumu grūtniecības laikā vai dzemdībās, par ko raud vai kā citādi pauž zīdainis.

Ja noticēsim tam, ka pieredzēm un attiecībām pirms dzimšanas ir nozīme, varēsim tās daudz apzinātāk veidot tādas, lai nebūtu jāklausās bērna “sūdzībās” vēlāk. Apzinoties šo, iespējams arī daudz ātrāk palīdzēt mazulim emocionāli pārstrādāt pieredzes, no kurām grūtniecības vai dzemdību laikā nebija iespējams izvairīties. Bērns nepiedzimst kā balta lapa, mēs piedalāmies viņa dzīvē arī pirms varam ieskatīties viņam acīs.

Vita Kalniņa

Vairāk par šīm tēmām iespējams lasīt grāmatā “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Solve : *
15 − 3 =