Pēdējo 25 gadu laikā pasaulē ir attīstījušies dažādi zīdaiņu un vecāku psihoterapijas virzieni, kas praktizē atšķirīgas pieejas. Vispirms svarīgi arī paskaidrot, kāpēc tā tiek saukta par zīdaiņu un vecāku psihoterapiju, bet neeksistē tāda tikai zīdaiņu psihoterapija. Tas balstās uzskatā, ka būtībā zīdainis savā ziņā nemaz viens pats neeksistē, viņa dzīve notiek ciešā saiknē ar viņa vecākiem. Nav iespējams palīdzēt zīdainim, nepalīdzot viņa vecākiem. Tāpat jebkura palīdzība, kas tiek sniegta tieši bērnam, kā tas ir ķermeņa terapijās un uz ķermeni vērstajās psihoterapijās, efektīva var būt tikai vecāku atbalstošā, saprotošā klātbūtnē.

Virzieni, kuros tiek izmantotas dažādas metodes, kas izslēdz pieskārienus bērnam un vecākiem, ir tā saucamās uzvedības un analītiskās metodes, kas tiek dalītas vēl sīkākos virzienos. Savukārt uzvedības metodes bieži papildus izmanto arī video filmēšanu un analīzi. Tas ir, speciālists kopā ar vecākiem skatās nofilmēto mijiedarbību ar mazuli, kopīgi mēģinot ieraudzīt bērniņa signālus, vecāka reakcijas uz tiem un ierosinot nepieciešamās pārmaiņas.

Dažas citas verbālās metodes balsta savu darbu tajā, ka vecāki, pārrunājot savas grūtības ar kādu, kas ir ārpus ģimenes, spēj skaidrāk sākt saprast un apzināties savas automātiskās jūtas, impulsus un uzvedību, kas tipiski atkārtojas līdzīgās situācijās. Tas reizēm ir nozīmīgs solis, lai izkāptu laukā no apburtā loka un apzinātos, ka ir arī citas izturēšanās alternatīvas. Tā kā vecāki var speciālistam atklāt savu spriedzi, bez bailēm, ka saņems pārmetumus, nereti iestājas liels atvieglojums un tas ir palīdzoši. Viņi arī bieži sarunās ar terapeitu sajūtās spējīgāki un labāki kā vecāki. Tas reizēm iedod viņiem arī pieredzi, cik laba sajūta ir, kad tevī vienkārši klausās, pieņem, nesteidzina. Viņi piedzīvo, kā terapeits paliek mierīgs un klātesošs arī stresa brīžos, piemēram, kad mazulis konsultācijas laikā sāk raudāt, tas palīdz viņiem līdzīgi arī sākt izturēties pret savu bērnu.

Kad vecāki sāk saprast dažas pamatlietas attiecībās ar bērnu, piemēram, ka bērniņam ir svarīgi, lai vecāki paši varētu palikt stabili, kad mazulis ir satraucies, un ka viņiem pašiem ir jāatslābst, lai mazulis to varētu (īpaši būtiski tas ir, ja par problēmu kļuvusi mazuļa negulēšana), tas mēdz pārslēgt vecākus uz citu uzvedību. Tāpat viņu uzmanība vairāk tiek pievērsta sev un sev aktuālajām tēmām. Tas ir svarīgi, lai viņi nemitīgi nevērotu bērnu un nepārspīlētu ar viņu notiekošo. Tas bērniņam var kļūt par lielu atvieglojumu, ja vecāki pievēršas savām tēmām, arī pāra attiecību grūtībām.

Zīdaiņu un vecāku ķermeņa psihoterapijā – šī ir metode, ar kuru strādāju arī es, liela nozīme ir tam, ka visiem aspektiem, par kuriem citkārt tiek tikai runāts, notiek sasaiste ar ķermeni. Piemēram, mamma var piedzīvot, ka kādā noteiktā veidā turēt bērniņu nevis vienkārši ir pareizi, bet to viņa savā ķermenī sajūt kā pareizu sev un savam bērnam. Vecāki iemācās sekot līdzi sava ķermeņa signāliem, jau laikus atpazīstot tuvojošās krīzes, apgūst arī, kā izmantot savu ķermeni savā labā – gan palīdzot sev krīzes situācijās, gan veidojot attiecības ar savu bērnu. Ķermenis ir nozīmīgs instruments, kas vecākiem ir pilnībā pieejams arī viņu ikdienā mājās.

Ķermeņa psihoterapijā notiek arī pieskārieni, protams, klientiem pieņemamā veidā un daudzumā. Taču lielākoties mamma ar raudošu bēbīti uz rokām terapeita plaukstu uz savas muguras piedzīvo kā spēcīgu palīgu, lai viņas ķermenis varētu atslābt un viņa varētu vairāk nonākt šeit un tagad, lai satiktu arī savu bērnu viņa pārdzīvojumos.

Tāpat zīdaiņu un vecāku ķermeņa psihoterapijā daudz nozīmīgāka vieta tiek ierādīta pašam zīdainim. Viņš tiek uzaicināts parādīt un pastāstīt terapeitam savus pārdzīvojumus, kas tiešām arī notiek. Bērniņi rāda, kurā vietā viņu ķermenis glabā atmiņas par piedzīvoto grūtniecībā, dzemdībās un īsi pēc tam. Terapeits ne tikai pasīvi klausās, bet arī atspoguļo stāstu gan ar mīmiku un ķermeni, gan atdarinot dažādas bērniņa skaņas un intonācijas. Tāpat terapeits mēģina piedāvāt mazulim nepieciešamo, lai šo stāstu varētu izstāstīt visās tā niansēs, piemēram, blakus esošā šallīte lieliski var kļūt par nabassaiti bērna stāstā, un to viņš labprāt izmanto jau no pāris mēnešu vecuma.

Nozīmīga darba daļa šādā terapijā ir ļaut bērnam ar ķermeni atgriezties savā atmiņu epizodē, bet šoreiz piedzīvot to citā kvalitātē – nejusties vairs tik vienam un pamestam, bet sajust mammas un tēta iejūtīgo klātbūtni, tikt viņu redzētam savās grūtībās, sāpēs un ciešanās. Tāpat piedzīvot arī to, ka tagad ķermenis spēj savu darbu it kā izdarīt līdz galam. Piemēram, bērniņi, kas dzimuši ar vakuuma palīdzību, tiek stiprināti brīdī, kad viņi cenšas ar kājiņām atsperties, tādējādi turpinot impulsu, kas tā arī palika līdz galam nerealizēts dzemdībās. Terapeits dod nelielu pretestību kājiņām, palīdz izdarīt apgriezienu, kurā mazulis ar visu ķermeni iet iekšā un uzreiz pēc šādas dzimšanas nonākt uz mammas krūtīm. Esmu redzējusi to pēkšņo mieru un labsajūtu, kādā mazulis var izbaudīt šo mirkli.

Lai mazuli varētu ievadīt šādā savas pieredzes pārstrādē ārkārtīgi nozīmīga ir vecāku emocionālā gatavība tam. Reizēm ir nepieciešams laiks, kamēr viņi paši var tikt pāri saviem dzemdību pārdzīvojumiem, pamazām atverot savu sirdi arī bērniņa sāpēm. Terapeits šajā procesā ir ar viņiem kopā un atbalsta.

Kas ir “Polaritāte”?

Polaritāte ir uz ķermeni vērsta metode, lai palīdzētu atbrīvoties no akūtiem šoka stāvokļiem kā arī traumatiskas pieredzes rezultātā gūtiem regulācijas traucējumiem un piesaistes traucējumiem.

Pēc traumatiskām pieredzēm, ja ir pietiekami daudz iekšēju resursu, ķermenis var pietiekami labi atkal izregulēties un stabilizēties. Taču, ja ķermenis paliek sastinguma stāvoklī, it kā būtu sasalis, smadzenes nespēj to vairs līdzsvarot atpakaļ, lai tas funkcionētu pilnvērtīgi. Cilvēks var justies kā sastindzis, ilgstoši apjucis un dezorientēts, bezpalīdzīgs un piedzīvot arī dažādas bailes, iespējama arī tāda kā atsvešinātības sajūta, it kā ķermenis vairs nemaz nepiederētu viņam. Polaritāte šai situācijā atkal atjauno ķermeņa psihoveģetatīvo līdzsvaru.

Manā pieredzē tas ir palīdzējis kā pieaugušajiem klientiem atkal sajust labāk pašiem sevi un tā rezultātā arī mazināt dažādus baiļu, trauksmes, iekšēja saspringuma simptomus, ir izdevies uzlabot miega kvalitāti un nomierināt ilgstoši aktīvu domu plūsmu, un tas ir palīdzējis arī bērniem, īpaši dzimšanas traumu pārstrādē, kā arī citos pārdzīvojumos. Polaritātes metode ir izrādījusies īpaši efektīva mammām, kas zaudējušas savus mazuļus grūtniecībā vai dzemdībās, ļaujot pārstrādāt šīs pieredzes, lai pēc tam satiktu dzīvu mazuli. Arī, ja sievietes ķermenis ticis pakļauts dažādām medicīniskām procedūrām un manipulācijām, ar polaritāti tajā atkal var ienākt dzīvīgums.

Kā tas notiek un darbojas?

Ar terapeita pieskārienu palīdzību tiek pakāpeniski bioenerģētiski savienoti ik pa solim divi kaulu punkti dažādos ķermeņa segmentos. Šī procesa laikā ķermenī notiek process, kas spēj līdzsvarot autonomās nervu sistēmas darbību. Svarīgs priekšnoteikums, lai šis darbs būtu iespējams, ir droša vide un drošas attiecības telpā, respektīvi, ja polaritāte tiek veikta mazulim, vecākiem ir jābūt pietiekami drošiem un stabiliem līdzās, tikai tad ķermenis ļaus piekļūt tajā noglabātajām traumatiskajām pieredzēm un tās pārstrādāt.

Svarīgi ir saprast, ka, ja jūtas tiek apspiestas, dzīvības enerģija nespēj brīvi plūst. Arī otrādāk – ja dzīvības enerģija bloķējas, brīvi neplūst, jūtas tiek apspiestas. Polaritāte palīdz plūst kā vienām, tā otrām, dodot reizēm to nepieciešamo maigo palīdzību un impulsu, kas ļauj atkal sajusties dzīvākam.

Polaritātes metodi sākotnēji ir izveidojis austrietis, ārsts Randolfs Stons, kurš savā darbā interesējās par dažādām alternatīvām palīdzības metodēm saviem pacientiem. Tālāk to apguva Eva Reiha, Vilhelma Reiha meita, kas arī bija ārste un bija maigu ķermeņa psihoterapijas metožu pamatlicēja (viņa ir arī Tauriņpieskāriena masāžas izveidotāja). Tomass Harmss, kurš sava darba sākumā bija Evas Reihas skolnieks, pārņēma šo metodi, adaptējot to darbam uz piesaisti orientētajā ķermeņa psihoterapijā. Man ir bijusi iespēja šo metodi tālāk apgūt no viņa.

Kas ir EMDR terapija?

EMDR ir kompleksa psihoterapeitiska metode, ko jau aptuveni 20 gadus pasaulē ar panākumiem izmanto traumu pārstrādē, un tās efektivitāte ir pierādīta virknē zinātnisku pētījumu. Tā darbojas ar bilaterālās stimulācijas palīdzību. Tas nozīmē, ka tiek stimulētas abas smadzeņu puslodes. Pamatā tas notiek ar acu zīlīšu kustību palīdzību.

Kas notiek EMDR terapijā?

Parasti visu piedzīvoto smadzenes pārstrādā, integrē un arhivē. Ja notiekošais ir pārāk intensīva pieredze, liekot justies bezpalīdzīgam situāciju kā ietekmēt savā labā, tas atstāj emocionālus ievainojumus. Ja ievainojumi ir nelieli, smadzenes pašas ar šo pieredzi tiek galā un psihiskā brūce sadzīst, līdzīgi kā tas ir ar nelieliem nobrāzumiem vai iegriezumiem ķermenī. Ja ievainojumi ir dziļāki, tad smadzenes pašas ar to galā tikt nespēj, taču mēģina cilvēkam palīdzēt, kaut kur noglabājot atmiņas par piedzīvoto nepārstrādātā veidā.

Šīs atmiņas parasti tiek nekontrolēti aktivizētas cilvēkam piedzīvojot kādas līdzīgas situācijas vai sastopoties ar kaut ko, kas atgādina piedzīvoto. Šādi atgādinājumi var būt noteikts datums vai gadalaiks, pāridarītāja izskats, dzimums, lietotie vārdi, apģērba detaļa vai simtiem citu sīkumu, kas pēkšņi izraisa neadekvātas jūtas reālajai situācijai.

Tādējādi visa dzīve tiek pakļauta šai nepārstrādātajai traumai, izsaucot dažādus simptomus kā, piemēram, neizskaidrojamas un pārspīlētas bailes. Šādās situācijās EMDR palīdz smadzenēm šīs pieredzes pārstrādāt un integrēt. Būtiski, ka bieži traumatiskās pieredzes cilvēks nemaz neatceras, viņam pašam nereti trūkst saikne no šā brīža jušanās uz iepriekšējo pārdzīvojumu. EMDR metode spēj palīdzēt arī šādās situācijās.

EMDR sesijas laikā ar bilaterālās stimulācijas palīdzību saistībā ar klienta simptomu vai konkrēto traumatisko pārdzīvojumu tiek aktivizētas un sinhronizētas abas smadzeņu puslodes, radot tām iespēju nonākt stāvoklī, kas pašām, traumatiskās noglabātās pieredzes dēļ vairs nebija iespējams.