Es esmu psiholoģe, un savu maģistra grādu 2000. gadā ieguvu Latvijas Universitātē. Drīz pēc tam 2003. gadā nodibināju Ģimenes psiholoģijas centru LĪNA. Toreiz Latvijā psihologu un psihoterapeitu prakses vēl bija retums, un arī vecākiem īsti nebija iespēju gūt zināšanas un stiprinājumu bērnu audzināšanā.
Mammu un mazulīšu grupas, ko veidoju Līnā, un kur mammas varēja saņemt psihologa atbalstu un informāciju par pirmo bērna dzīves gadu, tolaik bija kas pavisam jauns un nedzirdēts. Biju pārliecināta, jo agrāk savā jaunajā lomā tiks spēcināti vecāki, jo mazāk dažādu grūtību būs jārisina vēlākā laikā. Daudzas ģimenes noticēja manai idejai. Noticēja arī kolēģi, kas piepulcējās laika gaitā, LĪNAi augot.
Kopš 2020. gada veidoju “Laimīgo skolu” – www.laimigaskola.lv.
Diezgan ātri savā darbā sāku just, ka man trūkst zināšanu un instrumentu, lai palīdzētu visai ģimenei, kā arī, lai stiprinātu pāri viņu dažādās krīzēs. Tādēļ apguvu sistēmisko ģimenes psihoterapiju, kas iedeva spēju ieraudzīt, kā bērni ar savām grūtībām uz psihoterapiju “atved” savus vecākus, lai viņi risina īsto ģimenes problēmu. Tomēr mana interese par bēbīšiem, kas dzima jau studiju laikā, arī kā ģimenes psihoterapeitei saglabājās joprojām neapmierināta.
Sapratu, ka Latvijā šādas zināšanas gūt vēl nav iespējams, un 2011. gadā devos uz Brēmeni Vācijā, lai apgūtu EEH metodi. Tur mana pirmā bēbīšu terapijas skolotāja Tomasa Harmsa vadībā man atklājās pilnīgi jauna pasaule. Pasaule, kas ir mums tepat līdzās, taču tik maz viņai pievēršam uzmanību, tik maz noticam tam, ka zīdaiņi ar mums runā un stāsta savus pārdzīvojumus. Vēl vairāk šo valodu iepazinu, turpinot mācības pie otra sava zīdaiņu un vecāku psihoterapijas skolotāja no Bristoles Anglijā – Metjū Apltona. Grūtāka gan par šo mazuļu valodas saprašanu izrādījās tās tulkošana viņu vecākiem, jo bieži viņi ir pilni paši savu apzinātu, bet vēl vairāk neapzinātu sāpju, tāpēc darbs nereti vispirms ir ar tām.
Pēdējo 25 gadu laikā pasaulē ir attīstījušies dažādi zīdaiņu un vecāku psihoterapijas virzieni, kas praktizē atšķirīgas pieejas. Vispirms svarīgi arī paskaidrot, kāpēc tā tiek saukta par zīdaiņu un vecāku psihoterapiju, bet neeksistē tāda tikai zīdaiņu psihoterapija. Tas balstās uzskatā, ka būtībā zīdainis savā ziņā nemaz viens pats neeksistē, viņa dzīve notiek ciešā saiknē ar viņa vecākiem. Nav iespējams palīdzēt zīdainim, nepalīdzot viņa vecākiem. Tāpat jebkura palīdzība, kas tiek sniegta tieši bērnam, kā tas ir ķermeņa terapijās un uz ķermeni vērstajās psihoterapijās, efektīva var būt tikai vecāku atbalstošā, saprotošā klātbūtnē.
Virzieni, kuros tiek izmantotas dažādas metodes, kas izslēdz pieskārienus bērnam un vecākiem, ir tā saucamās uzvedības un analītiskās metodes, kas tiek dalītas vēl sīkākos virzienos. Savukārt uzvedības metodes bieži papildus izmanto arī video filmēšanu un analīzi. Tas ir, speciālists kopā ar vecākiem skatās nofilmēto mijiedarbību ar mazuli, kopīgi mēģinot ieraudzīt bērniņa signālus, vecāka reakcijas uz tiem un ierosinot nepieciešamās pārmaiņas.
Dažas citas verbālās metodes balsta savu darbu tajā, ka vecāki, pārrunājot savas grūtības ar kādu, kas ir ārpus ģimenes, spēj skaidrāk sākt saprast un apzināties savas automātiskās jūtas, impulsus un uzvedību, kas tipiski atkārtojas līdzīgās situācijās. Tas reizēm ir nozīmīgs solis, lai izkāptu laukā no apburtā loka un apzinātos, ka ir arī citas izturēšanās alternatīvas. Tā kā vecāki var speciālistam atklāt savu spriedzi, bez bailēm, ka saņems pārmetumus, nereti iestājas liels atvieglojums un tas ir palīdzoši. Viņi arī bieži sarunās ar terapeitu sajūtās spējīgāki un labāki kā vecāki. Tas reizēm iedod viņiem arī pieredzi, cik laba sajūta ir, kad tevī vienkārši klausās, pieņem, nesteidzina. Viņi piedzīvo, kā terapeits paliek mierīgs un klātesošs arī stresa brīžos, piemēram, kad mazulis konsultācijas laikā sāk raudāt, tas palīdz viņiem līdzīgi arī sākt izturēties pret savu bērnu.
Kad vecāki sāk saprast dažas pamatlietas attiecībās ar bērnu, piemēram, ka bērniņam ir svarīgi, lai vecāki paši varētu palikt stabili, kad mazulis ir satraucies, un ka viņiem pašiem ir jāatslābst, lai mazulis to varētu (īpaši būtiski tas ir, ja par problēmu kļuvusi mazuļa negulēšana), tas mēdz pārslēgt vecākus uz citu uzvedību. Tāpat viņu uzmanība vairāk tiek pievērsta sev un sev aktuālajām tēmām. Tas ir svarīgi, lai viņi nemitīgi nevērotu bērnu un nepārspīlētu ar viņu notiekošo. Tas bērniņam var kļūt par lielu atvieglojumu, ja vecāki pievēršas savām tēmām, arī pāra attiecību grūtībām.
Zīdaiņu un vecāku ķermeņa psihoterapijā – šī ir metode, ar kuru strādāju arī es, liela nozīme ir tam, ka visiem aspektiem, par kuriem citkārt tiek tikai runāts, notiek sasaiste ar ķermeni. Piemēram, mamma var piedzīvot, ka kādā noteiktā veidā turēt bērniņu nevis vienkārši ir pareizi, bet to viņa savā ķermenī sajūt kā pareizu sev un savam bērnam. Vecāki iemācās sekot līdzi sava ķermeņa signāliem, jau laikus atpazīstot tuvojošās krīzes, apgūst arī, kā izmantot savu ķermeni savā labā – gan palīdzot sev krīzes situācijās, gan veidojot attiecības ar savu bērnu. Ķermenis ir nozīmīgs instruments, kas vecākiem ir pilnībā pieejams arī viņu ikdienā mājās.
Ķermeņa psihoterapijā notiek arī pieskārieni, protams, klientiem pieņemamā veidā un daudzumā. Taču lielākoties mamma ar raudošu bēbīti uz rokām terapeita plaukstu uz savas muguras piedzīvo kā spēcīgu palīgu, lai viņas ķermenis varētu atslābt un viņa varētu vairāk nonākt šeit un tagad, lai satiktu arī savu bērnu viņa pārdzīvojumos.
Tāpat zīdaiņu un vecāku ķermeņa psihoterapijā daudz nozīmīgāka vieta tiek ierādīta pašam zīdainim. Viņš tiek uzaicināts parādīt un pastāstīt terapeitam savus pārdzīvojumus, kas tiešām arī notiek. Bērniņi rāda, kurā vietā viņu ķermenis glabā atmiņas par piedzīvoto grūtniecībā, dzemdībās un īsi pēc tam. Terapeits ne tikai pasīvi klausās, bet arī atspoguļo stāstu gan ar mīmiku un ķermeni, gan atdarinot dažādas bērniņa skaņas un intonācijas. Tāpat terapeits mēģina piedāvāt mazulim nepieciešamo, lai šo stāstu varētu izstāstīt visās tā niansēs, piemēram, blakus esošā šallīte lieliski var kļūt par nabassaiti bērna stāstā, un to viņš labprāt izmanto jau no pāris mēnešu vecuma.
Nozīmīga darba daļa šādā terapijā ir ļaut bērnam ar ķermeni atgriezties savā atmiņu epizodē, bet šoreiz piedzīvot to citā kvalitātē – nejusties vairs tik vienam un pamestam, bet sajust mammas un tēta iejūtīgo klātbūtni, tikt viņu redzētam savās grūtībās, sāpēs un ciešanās. Tāpat piedzīvot arī to, ka tagad ķermenis spēj savu darbu it kā izdarīt līdz galam. Piemēram, bērniņi, kas dzimuši ar vakuuma palīdzību, tiek stiprināti brīdī, kad viņi cenšas ar kājiņām atsperties, tādējādi turpinot impulsu, kas tā arī palika līdz galam nerealizēts dzemdībās. Terapeits dod nelielu pretestību kājiņām, palīdz izdarīt apgriezienu, kurā mazulis ar visu ķermeni iet iekšā un uzreiz pēc šādas dzimšanas nonākt uz mammas krūtīm. Esmu redzējusi to pēkšņo mieru un labsajūtu, kādā mazulis var izbaudīt šo mirkli.
Lai mazuli varētu ievadīt šādā savas pieredzes pārstrādē ārkārtīgi nozīmīga ir vecāku emocionālā gatavība tam. Reizēm ir nepieciešams laiks, kamēr viņi paši var tikt pāri saviem dzemdību pārdzīvojumiem, pamazām atverot savu sirdi arī bērniņa sāpēm. Terapeits šajā procesā ir ar viņiem kopā un atbalsta.
Strādājot ar vecākiem un mazuļiem, diezgan ātri atdūros pret faktu, cik daudz traumatisku pieredžu sevī glabā šie cilvēki. Tieši nepārstrādātās traumas lielākoties kļūst par šķēršļiem, lai vecāki ar mazuļiem satiktos patiesā dziļā tuvībā, izbaudītu un priecātos par to. Taču laikā, kad bērniņš vēl vēderā vai arī nesen dzimis, savest kopā pēc iespējas ātrāk viņu ar viņa vecākiem ir pats svarīgākais uzdevums. Laika tiešām nav, līdz ar to, manuprāt, maz līdzēt var terapijas, kurās ilgi un dikti runājam par pārdzīvoto. Ir jāmeklē ātrāki risinājumi, tāpēc izvēlējos apgūt divas terapijas tehnikas, kā strādāt ar traumām, kas sniedz atvieglojumu jau pāris tikšanās reizēs.
Darbu ar ķermeni traumas pārstrādei, kas palīdz iziet no šoka stāvokļa, jeb “Polaritāti”, apguvu Tomasa Harmsa Mācību centrā Vācijā. Šī ir tehnika, ko iespējams pielietot arī darbā ar zīdaini. Savukārt pasaulē atzīto EMDR tehniku mācījos EMDR Mācību centrā Minhenē, Vācijā. Visas šīs metodes ir piemērotas arī darbam ar grūtnieci.
Polaritāte ir uz ķermeni vērsta metode, lai palīdzētu atbrīvoties no akūtiem šoka stāvokļiem kā arī traumatiskas pieredzes rezultātā gūtiem regulācijas traucējumiem un piesaistes traucējumiem.
Pēc traumatiskām pieredzēm, ja ir pietiekami daudz iekšēju resursu, ķermenis var pietiekami labi atkal izregulēties un stabilizēties. Taču, ja ķermenis paliek sastinguma stāvoklī, it kā būtu sasalis, smadzenes nespēj to vairs līdzsvarot atpakaļ, lai tas funkcionētu pilnvērtīgi. Cilvēks var justies kā sastindzis, ilgstoši apjucis un dezorientēts, bezpalīdzīgs un piedzīvot arī dažādas bailes, iespējama arī tāda kā atsvešinātības sajūta, it kā ķermenis vairs nemaz nepiederētu viņam. Polaritāte šai situācijā atkal atjauno ķermeņa psihoveģetatīvo līdzsvaru.
Manā pieredzē tas ir palīdzējis kā pieaugušajiem klientiem atkal sajust labāk pašiem sevi un tā rezultātā arī mazināt dažādus baiļu, trauksmes, iekšēja saspringuma simptomus, ir izdevies uzlabot miega kvalitāti un nomierināt ilgstoši aktīvu domu plūsmu, un tas ir palīdzējis arī bērniem, īpaši dzimšanas traumu pārstrādē, kā arī citos pārdzīvojumos. Polaritātes metode ir izrādījusies īpaši efektīva mammām, kas zaudējušas savus mazuļus grūtniecībā vai dzemdībās, ļaujot pārstrādāt šīs pieredzes, lai pēc tam satiktu dzīvu mazuli. Arī, ja sievietes ķermenis ticis pakļauts dažādām medicīniskām procedūrām un manipulācijām, ar polaritāti tajā atkal var ienākt dzīvīgums.
Ar terapeita pieskārienu palīdzību tiek pakāpeniski bioenerģētiski savienoti ik pa solim divi kaulu punkti dažādos ķermeņa segmentos. Šī procesa laikā ķermenī notiek process, kas spēj līdzsvarot autonomās nervu sistēmas darbību. Svarīgs priekšnoteikums, lai šis darbs būtu iespējams, ir droša vide un drošas attiecības telpā, respektīvi, ja polaritāte tiek veikta mazulim, vecākiem ir jābūt pietiekami drošiem un stabiliem līdzās, tikai tad ķermenis ļaus piekļūt tajā noglabātajām traumatiskajām pieredzēm un tās pārstrādāt.
Svarīgi ir saprast, ka, ja jūtas tiek apspiestas, dzīvības enerģija nespēj brīvi plūst. Arī otrādāk – ja dzīvības enerģija bloķējas, brīvi neplūst, jūtas tiek apspiestas. Polaritāte palīdz plūst kā vienām, tā otrām, dodot reizēm to nepieciešamo maigo palīdzību un impulsu, kas ļauj atkal sajusties dzīvākam.
Polaritātes metodi sākotnēji ir izveidojis austrietis, ārsts Randolfs Stons, kurš savā darbā interesējās par dažādām alternatīvām palīdzības metodēm saviem pacientiem. Tālāk to apguva Eva Reiha, Vilhelma Reiha meita, kas arī bija ārste un bija maigu ķermeņa psihoterapijas metožu pamatlicēja (viņa ir arī Tauriņpieskāriena masāžas izveidotāja). Tomass Harmss, kurš sava darba sākumā bija Evas Reihas skolnieks, pārņēma šo metodi, adaptējot to darbam uz piesaisti orientētajā ķermeņa psihoterapijā. Man ir bijusi iespēja šo metodi tālāk apgūt no viņa.
EMDR ir kompleksa psihoterapeitiska metode, ko jau aptuveni 20 gadus pasaulē ar panākumiem izmanto traumu pārstrādē, un tās efektivitāte ir pierādīta virknē zinātnisku pētījumu. Tā darbojas ar bilaterālās stimulācijas palīdzību. Tas nozīmē, ka tiek stimulētas abas smadzeņu puslodes. Pamatā tas notiek ar acu zīlīšu kustību palīdzību.
Parasti visu piedzīvoto smadzenes pārstrādā, integrē un arhivē. Ja notiekošais ir pārāk intensīva pieredze, liekot justies bezpalīdzīgam situāciju kā ietekmēt savā labā, tas atstāj emocionālus ievainojumus. Ja ievainojumi ir nelieli, smadzenes pašas ar šo pieredzi tiek galā un psihiskā brūce sadzīst, līdzīgi kā tas ir ar nelieliem nobrāzumiem vai iegriezumiem ķermenī. Ja ievainojumi ir dziļāki, tad smadzenes pašas ar to galā tikt nespēj, taču mēģina cilvēkam palīdzēt, kaut kur noglabājot atmiņas par piedzīvoto nepārstrādātā veidā.
Šīs atmiņas parasti tiek nekontrolēti aktivizētas cilvēkam piedzīvojot kādas līdzīgas situācijas vai sastopoties ar kaut ko, kas atgādina piedzīvoto. Šādi atgādinājumi var būt noteikts datums vai gadalaiks, pāridarītāja izskats, dzimums, lietotie vārdi, apģērba detaļa vai simtiem citu sīkumu, kas pēkšņi izraisa neadekvātas jūtas reālajai situācijai.
Tādējādi visa dzīve tiek pakļauta šai nepārstrādātajai traumai, izsaucot dažādus simptomus kā, piemēram, neizskaidrojamas un pārspīlētas bailes. Šādās situācijās EMDR palīdz smadzenēm šīs pieredzes pārstrādāt un integrēt. Būtiski, ka bieži traumatiskās pieredzes cilvēks nemaz neatceras, viņam pašam nereti trūkst saikne no šā brīža jušanās uz iepriekšējo pārdzīvojumu. EMDR metode spēj palīdzēt arī šādās situācijās.
EMDR sesijas laikā ar bilaterālās stimulācijas palīdzību saistībā ar klienta simptomu vai konkrēto traumatisko pārdzīvojumu tiek aktivizētas un sinhronizētas abas smadzeņu puslodes, radot tām iespēju nonākt stāvoklī, kas pašām, traumatiskās noglabātās pieredzes dēļ vairs nebija iespējams.
Strādājot ar bēbīšiem un viņu vecākiem, saskāros ar to, cik daudz no izpausmēm, ko ikdienā rāda mazulis, ir saistīts ar to, ko viņš piedzīvojis gan esot mammas vēderā, gan arī dzemdību laikā. Es uzzināju, ka ir pieejami daudz pētījumu par sievietes grūtniecības laika stresa negatīvo ietekmi uz jaundzimušo. Taču, ko gan līdz vienkārši zināt, ka uztraukties ir kaitīgi mazulim?
Vēl vairāk par šo informāciju sievietēm gaidību laikā trūkst prasmju, kā palīdzēt sev ar dažādām grūtniecības bailēm un trauksmi. Nereti ir vajadzīga specifiska psihoterapeitiska palīdzība, lai sieviete ne tikai nomāktu trauksmes un baiļu simptomus, bet arī tiktu pāri kādām traumatiskām pieredzēm, kas nepārstrādātas turpina savu negatīvo ietekmi.
Es lasīju, pētīju un guvu pieredzi ar sievietēm, kas pēc smagām dzemdību pieredzēm nākamās varēja piedzīvot kā dziedinošas. Biju līdzās arī sievietēm, kas pēc iepriekšējiem grūtniecību zaudējumiem, kā arī dažādām smagām medicīniskām manipulācijām, tai skaitā medicīniskas apaugļošanas, bija sastingušas vecajās ciešanās un bailēs. Daudzām no viņām varēju palīdzēt, tomēr ne visas atbildes bija meklējamas nesenās pagātnes notikumos.
Lai cik ļoti daudzas mammas cenšas iedot saviem bērniem to labāko, sākot jau ar grūtniecības laiku, tomēr reizēm ceļā stājas viņu pašu piedzīvotais bērnībā jeb viņu sāpinātais iekšējais bērns. Jau no 2009. gada strādājot ar šo konceptu gan individuāli, gan terapijas grupās, esmu piedzīvojusi fantastiskus savu klientu dziedināšanās procesus, kas uzlabojuši viņu dzīves un attiecību kvalitāti.
Savas zināšanas par cilvēka agrīno attīstības periodu un praksē gūto pieredzi esmu apkopojusi grāmatās “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”, kas ir par attiecībām ar bērnu no ieņemšanas līdz 6 mēnešu vecumam, kas izdota 2018. gadā, un “Niķu nav!” par attiecībām ar bērnu no 6 mēnešu līdz 3 gadu vecumam, kas klajā nākusi 2020. gadā. 2023. gadā gaismu ieraudzīja mana trešā grāmata par sērām, zaudējot mazuli grūtniecības laikā, “Mazulis nepiedzima”. Un 2024. gadā sarakstīju savu pirmo grāmatu bērniem un viņu vecākiem par mazā brāļa vai māsas ienākšanu ģimenē “Mūsu mājās dzīvo bēbis”.
Laimīgā skola izauga no Laimīgo Mammu Skolas – tā ir vieta, kur saņemt uzticamu un iejūtīgu atbalstu laimīgākai un mierīgākai dzīvei. Uzņemšana skolā notiek divas reizes gadā. Dalībnieces ik mēnesi sagaida jauna mācību tēma, mēneša nodarbība un jautājumu&atbilžu sesija tiešraidē un ierakstā, audio meditācija, mēneša tēmas darba lapas, kā arī atbalsta Zoom zvans ar Vitu nelielā grupā. Visām skolas dalībniecēm ir piekļuve arī skolas tēmu arhīvam, kurā glabājas tēmos, sākot ar 2023. gada septembri. Lasīt vairāk…
Iedvesmojoties no dažādu valstu pieredzes pēcdzemdību emocionālajā aprūpē, 2010. gadā izveidoju konceptu par mammas emocionālo atbalstu un palīdzību citai mammai. Šīs īpaši apmācītās mammas nosaucu par PEP mammām. 10 gadu laikā Latvijā šādu izglītību ir ieguvušas desmitiem sieviešu, sniedzot emocionālu atbalstu ģimenēm ar maziem bērniem.
Šobrīd, pēc 18 darbošanās gadiem, manis dibinātais centrs LĪNA ir kļuvis par nozares līderi, nodarbinot teju 20 darbinieku, to vidū 13 psihologus un psihoterapijas speciālistus. Līdzās konsultācijām, psihoterapijai un nodarbībām grupā, “Līnas” Mācību centrā mācās topošās dūlas un PEP mammas. “Līna” organizē arī konferences (www.labivecaki.lv) un izdod grāmatas.
Lai arī joprojām darbojos “LĪNAs” labā, tad šobrīd vairāk kā ideju ģenerators. Man joprojām ir svarīgi meklēt veidus, kā, kopā darbojoties, palīdzēt vēl vairāk ģimenēm Latvijā uzlabot attiecības un justies labāk. Tomēr lielāko daļu manu ideju nu jau realizē brīnišķīgā LĪNAs komanda.
LĪNA ir izaugusi liela un smuka, spējīga dzīvot arī savu patstāvīgu un piepildītu dzīvi. Kā jau tas veselīgā gadījumā notiek ar lielu bērnu vecākiem, arī es no rūpēm par bērnu atgriežos pie savām interesēm, meklējot no jauna savu ES. Tāpēc 2020. gadā esmu izveidojusi arī savu privātpraksi.
Par ģimenēm aktuālām tēmām
Lai ar savām nodarbībām sasniegtu vecākus, kam nav viegli ierasties uz klātienes lekcijām un nodarbībām, jau pirms vairākiem gadiem sāku vadīt vebinārus un ierakstīt video lekcijas. Nesen izveidoju arī vairākus video kursus, kur pieejama informācija video lekciju formātā un darba lapas dziļākam darbam ar sevi.