Labas piesaistes attiecības ir garlaicīgas. Tajās nekas nenotiek. Tikai aizkustinoša un intensīva tuvība klusumā.
Kā izaudzināt bērnu ar drošu piesaisti? Tāds ir daudzu gudru vecāku jautājums. Viņi cenšas darīt daudz, lai tas tā būtu, jo piesaistes kvalitāte ietekmēs visu tālāko bērna dzīvi, pašvērtējumu, attiecības, sasniegumus. Viņi baidās un pārdzīvo un atkal cenšas.
Atceros, kā reiz mans bēbīšterapijas skolotājs mums jaunajiem terapeitiem mācīja, ka īstā, patiesā tuvībā intensitāti piedzīvojam tieši klusumā un nekā nedarīšanā. “Tas ir garlaicīgi,” viņš teica. Un sākumā mēs nesapratām.
Būt uz vietas, būt ar bērnu klēpī, uz rokām vai cieši blakus un sajust, kā abi tajā brīdī it kā saslēdzamies. Savā ziņā mūsu sirdis kļūst maigas un atveras, lai satiktos. Šo tuvību varam sajust visā ķermenī kā kaut ko sildošu un patīkami piepildošu. Nenotiek nekas un tai pat laikā tik daudz.
Tas var likties garlaicīgi. Es neeju, nedaru, nespēlējos, neizklaidēju, nenovēršu ne savu, ne sava bērna uzmanību. Esmu šeit. Esmu kopā. Un viņam vairs ne ar ko man nav jāpieprasa, lai beidzot nonāku šeit. Viņam nav jāīd, jābakstās, jādara lietas, kas 100 reižu aizliegtas, nav nemitīgi kaut kas no manis jāprasa, lai izdaru, padodu… Viņš satiek mani patiesā tuvībā un klātbūtnē.
Daži vecāki apgalvo, ka viņiem tam nav laika. Un tad savu laiku viņi turpina tērēt, mēģinot izdzīvot starp bērna “negatīvas” uzvedības izpausmēm. Ik pa laikam neizturot un atgrūžot, sabļaujot.
Vai Tu vari sev katru dienu atļaut “garlaicīgo” tuvību?
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
