Vai ir iespējams visu vienmēr izdarīt labi?
Vai ir iespējams vienmēr zināt, kā ir pareizi un labi?
Vai ir iespējams izdarīt tā, lai visi vienmēr ir apmierināti?
Kad šos jautājumus uzraksta acu priekšā, tie tomēr skan mazliet citādāk kā tad, kad tie riņķo galvā, vai ne? Un gan jau Tu šiem varētu pievienot vēl pāris savējos… Šajā video fragmentā (*ja vēlies, ieslēdz subtitrus!) no jūlija nodarbības Laimīgo Mammu Skolā – par neizbēgamo vainas izjūtu, kas var kļūt destruktīva un veidot izdegšanu, par gaidu un vajadzību kompromisiem un atziņu no daudzbērnu ģimenēm, ko vari paņemt savā ikdienā.
Postoša vainas sajūta var mums veidot izdegšanu, jo tas nozīmē, ka mēs visu laiku centīsimies visu izdarīt pareizi un labi, lai gan tas nav iespējams. Nav iespējams vienmēr visu izdarīt pareizi un labi. Pirmkārt, tāpēc, ka neviens nezina, kas būs visos gadījumos pareizi un labi, mēs nevaram paredzēt nākotni. Mēs varam censties darīt to labāko iespējamo, bet mēs nezinām, kā tas būs tur tālāk.
Postoša vainas sajūta var mums veidot izdegšanu, jo tas nozīmē, ka mēs visu laiku centīsimies visu izdarīt pareizi un labi, lai gan tas nav iespējams.
Un nav iespējams arī atbilst visām gaidām. Un, kā jau es minēju, ir šis kompromiss, mūžīgais kompromiss starp gaidām, kas ir man pašai pret sevi, un tad ir gaidas, kas ir sabiedrībai pret mani, tad varbūt ir vēl maniem vecākiem pret mani, maniem bērniem pret mani, manam partnerim pret mani, un man ir jāatrod kaut kāds kompromiss tam visam pa vidu.
Un kompromiss arī starp – ģimenēs visbiežākais kompromiss, par ko mums nemitīgi ir jāpieņem kaut kādas izvēles, jāizdara lēmumi, ir par to, kura vajadzības tajā brīdī ir svarīgākas. Un to jūs arī rakstījāt, ja jūs apmierināt savas, tad jūtaties vainīgas, ka neapmierinājāt bērna, vai arī otrādāk, vai tad viens bērns bija svarīgāks par otru bērnu. Bet šie kompromisi nemitīgi būs jāpieņem, nemitīgi lēmumi būs jāpieņem, un skaidrs ir, ka, ja tu pieņem lēmumu par labu vienam, kāds cits paliks gaidīšanas režīmā un neapmierināts.
Ģimenēs visbiežākais kompromiss, par ko mums nemitīgi ir jāpieņem kaut kādas izvēles un jāizdara lēmumi, ir par to, kura vajadzības tajā brīdī ir svarīgākas.
Un līdz ar to vainas sajūta it kā ir neizbēgama, bet vai tiešām tad ir jājūtas vainīgam? Un, tātad, var būt arī šī neizbēgamā vainas izjūta, kas it kā tur kaut kur fonā var būt, bet tad es tiešām jau varu ar sevi, kā saka, “dīlot” vai vienoties, cik tad viņa tur ir jēdzīga, cik man viņu pieslēgt.
Daudzbērnu ģimenēm man parasti ir tas teiciens, ka daudzbērnu ģimenē bērni ir “izņēmuši numuriņus”. Nu, jūs zināt, kā jebkur – kā pastā, kur jāizņem numuriņi, tā arī viņi ir izņēmuši numuriņus. Un, tikko viens ir apkalpots, tā jau, “ding-ding”, nākamais klāt, un tā tas ir nemitīgi. Un skaidrs, ka aiz šī vēl stāv nākamais. Un tad atkal tas, kurš tikko jau aizgāja, atkal iestājas rindas galā…
Tas tā būs. Vai tāpēc visu laiku justies vainīgam, ka kāds gaida? Šī sajūta tad var kļūt arī destruktīva. Jā, un, protams, perfekcionisms arī kā tiekšanās uz nereālu standartu iespiež mūs nemitīgā vainas izjūtā. Visu laiku es mēģinu sasniegt nereālu rezultātu un tāpēc arī jūtos slikti, jo tas nav sasniedzams..
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
