Izprast savu vainas izjūtu

Jau bērnībā vecāki bērnam māca to, kā apieties ar vainas izjūtu. Tas, kā uz bērnu un viņa uzvedību reaģē vecāki, citi bērni, audzinātāja vai skolotāja, rāda bērnam, kas apkārtējiem ir pieņemami, kas vai specifiski kāda izturēšanās savukārt sabiedrībā ir nevēlami vai pat aizliegti. 

Taču, ja vecāki uzstāda tādas prasības, kuras īsti neatbilst bērna vajadzībām un spējām konkrētajā vecumā, tas var radīt iracionālu vainas izjūtu. Pastāv četri iracionālas vainas izjūtas veidi:

1. Pamata vainas izjūtas pamatā ir, ka bērns jūtas vainīgs par to vien, ka viņš ir, un par to, kāds viņš ir, piemēram, attiecībā uz savu dzimumu, temperamentu, izskatu. Tādējādi bērns jūtas nevēlams, kā apgrūtinājums citiem vai arī kā traucēklis, kas aizņem pārāk daudz vietas savu vecāku un vēlāk arī citu cilvēku dzīvē. 
2. Vainas izjūta par savu vitalitāti nāk no uzskata, ka nav labi sev kaut ko vēlēties, nav labi gribēt ko sasniegt, nav pareizi gribēt pārspēt citus, un vēlme atklāti izdzīvot savu seksualitāti arī ir nepareiza. Bērns var  justies vainīgs par šiem saviem vitālajiem impulsiem, ja ģimenē tos uzskata par nepieņemamiem.
3. Šķiršanās vainas izjūta veidojas, ja bērna nepieciešamība pēc patstāvības un autonomijas jebkurā vecumā tiek ģimenē uzskatīta par kaut ko nevēlamu, piem., uzkāpt uz augstas virsmas pāris gadu vecumā, pārnakšņot pie draugiem drusku lielākā vecumā, paturēt kādus noslēpumus tikai pie sevis, nedaloties tajos ar vecākiem, vienam doties ceļojumā utt. Iespējams, vecāki šīs vēlmes saista ar potenciālām briesmām un, gribēdami bērnu sargāt, kavē viņa patstāvības attīstību, šādi sējot bērnā vainas izjūtu. 
4. Traumatiska vainas izjūta – pret bērnu vērsta vardarbība izraisa to, ka bērns jūtas pats vainīgs par notikušo. 

Pamata vainas izjūta

Ja tev ir ļoti izteikta vainas izjūta, iespējams, savā ģimenē esi piedzīvojusi kāda veida vardarbību. Protams, nav ideālu vecāku un visi vecāki pieļauj kļūdas. Ja vecāks rūpējas par savu bērnu un izturas pret viņu laipni, tad bērnam ir lielas iespējas justies pieņemtam un vērtīgam un viņā nerodas patoloģiska vainas izjūta. 

Tomēr, ja meitene jūtas negribēta, jo zemapziņā jūt vai pat no vecākiem dzird, ka viņi gribēja dēlu, viņa tiek ievainota un viņā var attīstīties vainas izjūta. Līdzīgi, ja vecāki bērnam saka, ka apprecējās tikai viņa dēļ vai ka viņš ir vainīgs pie tā, ka vecākiem savā starpā ir sliktas attiecības, vai ka viņa dēļ mammai bija jāatsakās no savas karjeras. Ar laiku tas bērnā nosēžas un pieaugot viņš grib visiem sev apkārt izdabāt, nodrošināt harmoniju, pastumt malā savas paša vajadzības, lai tikai citiem klātos labi. 

Vainas izjūta par savu vitalitāti

Nereti pusaudža vecumā jauniešos rodas iracionāla vainas izjūta, ja vecāki viņu normālās, vitālās vajadzības izdzīvot savu neatkarību, savu seksualitāti, dažādus savus spontānus impulsus uztver kā draudus un viņus par to nosoda. 

Pusaudžu gados radusies vainas izjūta var būt diezgan noturīga un ietekmēt dzīvi arī pieaugušā vecumā – pieaugušie nereti jūtas vainīgi par to, ko vēlējušies pusaudžu gados, kamēr vecāki ar viņiem manipulēja, lai tikai panāktu savu. 

Tā cilvēkā izveidojas neatrisināts iekšējais konflikts, kas var traucēt kā privātajā, tā darba dzīvē. Reizēm cilvēki jūtas vainīgi par to, ka sasniegs kaut ko vairāk nekā viņu vecāki. 

Viņi, iespējams, piedzīvo bailes pirms eksāmena vai arī iestrēgst savā karjeras attīstībā darbā, kas būtībā ir stratēģija, kā tiek risināts šis iekšējais konflikts. Neapzināti tiek aizkavēti sasniegumi, lai kaut kā tiktu galā ar milzīgo vainas sajūtu. Tāpēc ir tik svarīgi jo īpaši pusaudžu vecumā ļaut bērniem atrast pašiem savu ceļu, ko iet, nevis uzspiest savas baiļu vadītās vēlmes. 

Šķiršanās vainas izjūta

Jo grūtāk vecākiem ir pieņemt sava bērna cenšanos kļūt patstāvīgākam, jo grūtāk bērniem būs atdalīties un pieaugot aiziet no savu vecāku mājām. 

Vainas izjūta par šķiršanos bērnos sāk veidoties jau pirmajos dzīves gados. Piemēram, ja vecāki neveselīgā vai pat nosodošā veidā reaģē uz divgadnieka pirmajiem centieniem nedaudz attālināties no saviem vecākiem, aizejot uz otru istabu.

Jo apmierinātāki vecāki ir ar savu dzīvi un laulību, jo vieglāk ir palaist bērnus pasaulē. Ir svarīgi tikt skaidrībā pašam ar sevi un mācīties no jauna pārkārtot savu dzīvi bez bērnu klātbūtnes. Tas nāk par labu ne tikai pašam, bet lielā mērā arī pieaugušajiem bērniem. 

Vainas izjūta par šķiršanos ilgtermiņā destruktīvi ietekmē cilvēka dzīvi. Šī iemesla dēļ var būt grūti, piem., atstāt uzņēmumu, kurā ir briesmīgs priekšnieks, vai attiecības ar vardarbīgu partneri. Tas līdzīgi kā attiecībās ar tēvu vai māti neļauj pieņemt lēmumus savā labā, cilvēks sajūt pienākumu palikt, jo nespēj izturēt savu vainas izjūtu.

Traumatiska vainas izjūta

Ekstrēmi piemēri, kad cilvēks piedzīvo iracionālu vainas sajūtu, ir atrodami to cilvēku dzīvēs, kuri ir bijuši vardarbīgu attiecību upuri, piem., ja bērns tika sists, emocionāli pazemots vai pat seksuāli izmantots. 

Lai bērns varētu izdzīvot, viņam ir svarīgi saglabāt labu priekšstatu par saviem vecākiem. To viņš panāk, uzņemoties vainu tēva vai mātes vietā, lai varētu joprojām saglabāt ticību, ka viņa mamma vai tētis ir pietiekami labs. Bērns sevi tādā veidā identificē ar agresoru. Uzņemoties vainas izjūtu uz sevi, tiek saglabāta sava veida kontrole vai vismaz ilūzija, ka kaut ko iespējams ietekmēt.

Kāda ir reāla vainas izjūta?

Ja cilvēks izjūt pārmērīgu vainas izjūtu, viņam ir tieksme pašam sevi noniecināt, un tas nereti veido arī labu augsni depresijai.

Cilvēks, kurš slimo ar depresiju, bieži iekšēji uzņemas atbildību par visu, kas dzīvē vien var noiet greizi. Šādā gadījumā var palīdzēt tas, ka patoloģiskās vainas izjūtas izcelsme tiek sasaistīta ar pagātnes attiecībām. Svarīgi ir apzināties, kāda ir konstruktīva un reāla vainas izjūta, kas tad ir reālie fakti šeit un tagad. Iemācoties nostiprināt veselīgāku pašvērtējumu, mazināt otra (pāridarītāja) ietekmi un attīstīt spēju norobežoties un izrādīt konstruktīvu, veselīgu agresiju, iespējams mazināt neveselīgo vainas izjūta. 

Lai piedzīvotu dziedināšanu un atbrīvotos no mokošās izjūtas, ļoti svarīgi ir savā ziņā ieskatīties acīs reālajai vainas izjūtai un atrast veidus, kā sev piedot. Uzdodot jautājumus sev, lai saskatītu savu daļu konfliktā vai neveiksmē, un apzinoties un pieņemot, ka visi kādreiz kļūdās un neviens nav ideāls. 

Tā kā vainas izjūta nav patīkama, bieži ļoti gribas to noliegt vai novirzīt uz citiem. Lielākoties tie ir tuvākie cilvēki, īpaši partneris, kuriem tiek vainošana un pārmetumi tāpēc, ka nespēju ar lielo vainas izjūtu dzīvot pats. Uzbrūkot un vainojot partneri par dažādām nebūšanām, uz īsu brīdi iespējams piedzīvot tādu kā atbrīvošanos un atvieglojumu, taču ilgtermiņā tā var ielikt sevi upura lomā un nonākt strupceļā. 

Apzinoties, stājoties pretī un pieņemot savu vainu, var uzlabot attiecības ar citiem. Vari nožēlot savas reālās kļūdas un aktīvi meklēt iespējas visu atkal vērst uz labu. Vai, ja tas nav iespējams, meklēt veidus, kā nākotnē nepieļaut tādas pašas kļūdas. Tādējādi vainas izjūta veicina attīstību, kā arī piedošanu, laipnību un izturību. 

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.