“Mammu, tēti, opā!” Ņemt vai neņemt opā? Varbūt tā var izlutināt? Šie ir jautājumi, ko ik pa laikam jūs man uzdodat.
Vairums bērnu spēj fiziski atslābināties tad, kad viņu piesaistes persona paņem viņus rokās un nēsā apkārt. Bērni mēdz arī paši stiept rokas pretī, skaidri rādot, ka vēlas, lai pieaugušais paņem viņu opā, jo zina, ka tā spēs atkal nomierināties.
Bērna nēsāšana rokās (vai arī īpašā nēsāšanas ierīcē, piemēram, slingā) stiprina viņa drošības izjūtu un veicina tuvību ar vecākiem. Vienlaikus bērns var arī tādā pozīcijā labāk iepazīt un izpētīt apkārtni.
Manā pašas pieredzē ar pēdējiem diviem bērniem, nēsājot slingā, bērns atrodas drošā un ērtā pozīcijā, no kuras var vienlaikus gūt daudz jaunu iespaidu, bet arī var no šiem iespaidiem novērsties, kad to kļūst par daudz, un pat šādā veidā pie mammas vai tēta krūtīm iemigt.
Bērna nēsāšana daudzos vecākos joprojām arī mūsdienās rada raizes un šaubas.
Ir vecāki, kuri apgalvo, ka viņu bērniem arī tīri labi patīk gulēt ratos. Vai arī, kuri labprāt nēsātu savu bērnu, bet viņiem šķiet, ka viņi to fiziski nevarēs izdarīt, jo viņiem, piem., sāpēs mugura no nešanas. Šeit jāņem vērā katra vecāka un bērna vajadzības. Nav tādas vienas pareizās metodes vai veida, kā būt kopā ar bērnu.
Viens no veidiem, kā bērnā veidojas drošības izjūta ir, kad vecāki viņu ņem rokās, klēpī, savā tuvumā, kad viņi runājas ar savu bērnu un veido ar viņu acu kontaktu. Tāpēc, lai radītu drošu piesaisti, pietiek, ka vecāki parūpējas par bērnu tik labi, cik iespējams. Jo nav perfektu vecāku, un arī vecākiem ir vajadzīgas pauzes no bērna nēsāšanas un no tuvības ar bērnu.
Viens no veidiem, kā bērnā veidojas drošības izjūta ir, kad vecāki viņu ņem rokās, klēpī, savā tuvumā, kad viņi runājas ar savu bērnu un veido ar viņu acu kontaktu.
Daudzi dzīvnieku vecāki nēsā savus bērnus un tādējādi sniedz viņiem drošību un savu tuvumu. Arī cilvēku mazuļiem patīk, ka viņus nēsā, un tā ir viena no viņu vajadzībām, un, kad bērna vajadzības tiek apmierinātas, tad arī viņš var veselīgi attīstīties.
Tici man, pienāks diena, kad bērns vairs negribēs, lai tu viņu ņem rokās tik bieži, tāpēc iedrošinu nebaidīties un atļaut sev šo tuvību ar bērnu, kamēr viņš vēl ir mazs un to izbauda. Iespējams, kādu dienu pēc tās ilgosies, bet bērns būs jau pusaudzis vai pat pavisam pieaudzis un kļuvis patstāvīgs.
Mana teju jau 12 gadniece, piemēram, vēl tagad ik pa laikam stāsta, cik tas bija īpaši tikt nēsātai “tajā zaļajā lakatā”, viņa tajā pārvietojās no dzimšanas līdz pat 2 gadu vecumam. Un arī es ar lielu patiku atceros to laiku, kas nu jau šķiet, pagājis pārāk ātri.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
