Visas emocijas, kādas dzīvē izjūtam, ir pareizas un nozīmīgas. Tikai diemžēl liela daļa cilvēku jau bērnībā iemācās, ka tādas emocijas kā skumjas un dusmas nav vēlamas, kamēr pozitīvas emocijas tiek atzītas un pat mākslīgi veicinātas.
Ja tu regulāri apspied un centies kontrolēt savas negatīvās emocijas, nereti izrādās, ka tu nemaz nezini, ko iesākt gadījumā, ja piedzīvotu spēcīgu emociju izvirdumu. Iespējams, atklājas, ka tev trūkst stratēģiju, kā regulēt šīs spēcīgās emocijas.
Ir jāmācās nevis kontrolēt savas emocijas, bet gan tās regulēt.
Lai bērnu emocionālā attīstība noritētu veiksmīgi, būtiski ir, ka viņi var iemācīties just visas emocijas, kā arī apgūt stratēģijas to regulēšanai. Tas nozīmē pašregulāciju paškontroles vietā. Bērniem jāmācās nevis apspiest savus emociju impulsus, bet gan atklāt, kas ir patiesais šo emociju izraisītājs.
Lai tas būtu iespējams, viņiem nepieciešama vecāku iejūtība un atbalsts, lai pēc tam jau pieaugušā vecumā viņi justos pietiekami droši un kompetenti savu emociju regulēšanā.
Svarīgi, ka gan sev, gan saviem bērniem ļaujam izdzīvot pilnu emociju buķeti un neaizliedzam kādas “nevēlamās emocijas”, kas bieži izklausās kā: “Saņemies un uzvedies beidzot kā pienākas!”
Lai bērns patiešām iemācītos regulēt savas paša emocijas, vecākiem ir jāpalīdz viņam saskatīt, kas tad slēpjas aiz šīm emocijām, kāda viņa vajadzība nav apmierināta. Bērnam ir nepieciešams pieaugušo atbalsts šajā ceļā. Svarīgi gan, lai pats pieaugušais būtu gana emocionāli kompetents.
Ja tev liekas, ka tev trūkst šādu prasmju regulēt savas emocijas, un tu īsti nesaproti, ko ar tām iesākt, kad to ir “par daudz”, tad būt kopā ar bērnu un viņa emocijām var būt mokoši. Tāpēc arī šajā jomā, protams, jāsāk atkal ar sevi pašu.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
