Strādājot ar mammām, nereti satieku sievietes, kas bijušas ļoti pārliecinātas par sevi un savu vērtību līdz bērna dzimšanai. Viņas ir spējušas gana līdzvērtīgi dalīt rūpes par kopīgo saimniecību ar vīrieti, taču līdz ar mazuļa dzimšanu visa šī iepriekšējā struktūra daudzu pāru starpā izzūd.
Pēkšņi sievietes mēdz uzkraut sev pienākumus, kas iepriekš tika dalīti, ar pamatojumu, ka partneris taču iet darbā. Tomēr šis dalījums parasti neatgriežas pie iepriekšējā arī tad, kad sieviete atgriežas darbā pēc bērna kopšanas laika (man galīgi negribas saukt to oriģinālajā apzīmējumā par “bērna kopšanas atvaļinājumu”). Un interesanti, ka tad, ja sieviete netiek ar visu galā un nonāk pārslodzē, lielākoties vaino sevi un jūtas nepietiekami laba.
Kāpēc sievietes nepretojas? Kāpēc daudzas no viņām labāk sabrūk, nekā samazina prasības pret sevi savā mammas un ģimenes aprūpētājas lomā?
Viens no faktoriem, kas to veicina, ir sievietes pašvērtējums un viņas nepieciešamība pēc ārēja apstiprinājuma, lai justos par sevi labi.
Sievietes vērtības izjūta bieži vien ir atkarīga no tā, vai izpilda prasības, ko sabiedrība izvirza, vai nu kā “labai mammai”, kā “labai sievai” vai arī kā “labai meitai”.
Daudzas no darbībām ir patiesas un sirsnīgas rūpju izpausmes par citiem, taču tajā pašā laikā šāda uzvedība iegūst citu nozīmi, ja to izmanto kā līdzekli, lai iegūtu apstiprinājumu no citiem. Tā vietā, lai līdzsvarotu rūpes par citiem un sevi, sievietes noliek malā to, ko vēlas pašas, lai iepriecinātu citus. Dažas to praktizē tik cītīgi, ka reizēm pat vairs nemaz nejūt savas vēlmes, apspiežot tās kaut kur dziļi, dziļi sevī.
Iemesls, kāpēc tik daudzas sievietes saka “jā”, kad patiesībā domā “nē”, ir viņu bailes, ka citādi nebūs pietiekami labas.
Taču pat tad, kad tiek saņemta atzinība no citiem, ar šo atzinību var nepietikt, lai kompensētu iekšējo nepietiekamības sajūtu. Partneris var pateikt visas pareizās lietas – “Tu esi brīnišķīga. Es domāju, ka tu esi labākā mamma pasaulē.” – bet, ja mēs pašas tam līdz galam neticam, tad iekšēji neielaižam sevī to, kas tikko tika pateikts.
Ja tu nespēj sev sniegt pieņemšanu bez tā, ka esi visu iespējamo izdarījusi citiem (bērniem, vīram vecākiem), tu savā dzīvē nejutīsies pietiekami labi. Protams, tas, ka tik daudz cilvēku, kuri pārmērīgi rūpējas par citiem, ir iekšēji pārliecināti par savu nevērtīgumu, tiešā veidā veicina viņu neapmierinātību ar dzīvi un palielina depresijas risku. Šo fenomenu īpaši izteikti var novērot sievietēs, kas šobrīd atrodas dzīves otrajā pusē, tomēr arī jaunās sievietes neapzināti mēdz pārņemt šādu attieksmi pret sevi un citiem, īpaši laikā, kad kļūst par mammām.
Tā vietā, lai meklētu apstiprinājumu vai novērtējumu no citiem, iespējams vērst uzmanību pie sevis, ar līdzjūtību un mīlošu klātbūtni sev pašai.
Var šķist, ka ar to nepietiek, taču tā darbojas līdzjūtības spēks pret sevi – mēs pieņemam sevi arī tad, ja kļūdāmies un novērtējam sevi savu nepilnību dēļ, nevis par spīti tām. Mēs apzināmies savas stiprās un vājās puses.
Mums nekas nav jādara, lai nopelnītu pieņemšanu – tā pienākas mums piedzimstot.
Galu galā, kas tad nosaka sievietes vērtību? Tas cik iejūtīga, noderīga citiem vai pievilcīga viņa ir? Cik daudziem viņa patīk? Cik daudziem neatsaka? Nē! Sievietes vērtība ir daļa no viņas būtības. Viņas vērtība ir apziņa, kas spēj izjust visu cilvēka emociju diapazonu. To atzīstot, iespējams iemācīties mīlestību un uzmanību, pēc kā tik ļoti ilgojamies, sniegt sev pašai.
Mēs varam teikt “jā”, ja jūtam, ka mums ir pietiekami daudz resursu, lai to darītu. Tikpat labi varam teikt arī “nē”, kad jūtamies izsmeltas. Kad mēs pieņemam sevi bez nosacījumiem, tad varam viegli dot citiem, jo to vēlamies pašas, taču darām to nevis tāpēc, ka šķiet, ka to no mums gaida un citādāk jau nevar. Darām to ar prieku, nepazaudējot pašas sevi.
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
