Ja esi starp tiem, kas ikdienā rūpējas par citu cilvēku vajadzību apmierināšanu, tad noteikti zini, cik svarīgas ir rūpes par sevi, lai spētu arī turpmāk pildīt savu pienākumu. Pētījumi liecina, ka regulāra pašaprūpe ir viens no svarīgākajiem faktoriem, lai novērstu izdegšanas risku un justos labi ikdienā.
Tie parāda arī, ka vecāki, kuriem ir izteiktāka līdzjūtība pret sevi, ikdienā vairāk rūpējas par sevi. Tas notiek, piemēram, rakstot dienasgrāmatu, veselīgāk ēdot, vingrojot, kustoties svaigā gaisā vai pavadot laiku ar draugiem. Tomēr viss nav tik vienkārši. Lai gan šīs izdegšanas novēršanas metodes darbojas vairākumā gadījumu, diemžēl ne vienmēr tās der visiem un ne katrā situācijā tās ir pielietojamas.
Dažreiz vienkārši nav īstais brīdis, lai rūpēs par sevi norobežotos no citiem.
Ja cilvēks, par kuru tu rūpējies, ir tavs bērns, tavs partneris vai kāds no taviem vecākiem, var gadīties, ka atteikt brīdī, kad esi viņiem ļoti vajadzīgs, nebūs pareizi.
Jo tikai ar empātiju mēs, cilvēki, varam parūpēties par citiem un patiesi izprast otru.
Kad mamma pēkšņi emocionāli attālinās no sava bērna, cenšoties sevi pasargāt, viņa kļūst mazāk spējīga novērtēt, kas bērnam patiesībā ir vajadzīgs.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc pašaprūpe kā metode pret izdegšanu ne vienmēr darbojas. Iespējams bieži dzirdēts teiciens par pašaprūpes nepieciešamību ir par skābekļa masku, kas ārkārtas situācijā jāuzliek vispirms sev, lai varētu palīdzēt citiem. Un tomēr, protams, šī pašaprūpe, uzliekot skābekļa masku, nenotiek brīdī, kad lidmašīna jau avarē, bet gan pirms vai pēc.
Kad mamma skatās uz savu raudošo mazuli, kuram nepieciešama viņas palīdzība, nav piemēroti pateikt: “Tas man ir par daudz, es iešu pastaigāties!” Rūpes par sevi ir absolūti nepieciešamas, taču ar to nepietiek tad, kad tavi spoguļneironi tiek stimulēti no sāpēm, jo kāds blakus tev cieš.
Tātad, kā tu vari parūpēties par sevi, saskaroties ar kāda cita ciešanām?
Tas ir iespējams, aktivizējot maigu līdzjūtību pret sevi. Šis ir termins, ko savās grāmatās par līdzjūtību pret sevi aprakstījusi Kristīne Nefa.
Mēs mācāmies palikt ar savām empātiskajām sāpēm mīlošā, savienotā klātbūtnē, vienlaikus pilnībā paliekot rūpēs par citiem. Mēs atzīstam savas jūtas: “Šobrīd tas ir patiešām grūti. Man sāp un es esmu izmisusi.”
Tad mēs saprotam, ka aprūpēt bērnu ir daļa no cilvēka pieredzes, gan ar tās skaistajām, gan grūtajām pusēm: “Es neesmu viena, daudzas citas mammas jūtas līdzīgi ar saviem bērniem.” Un mēs sevi atbalstām ar līdzjūtīgu iekšējo dialogu, sakot sev: “Man žēl, ka tu pārdzīvo kaut ko tik grūtu. Es esmu šeit, lai tevi atbalstītu.”
Empātisku sāpju piedzīvošana ar līdzjūtību, grūtos un raižu pilnos brīžos rada neticamu mieru, stabilitāti un noturību.
Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst, ka empātija vienmēr darbojas abos virzienos. Kad esam neapmierināti un izsmelti, šīs negatīvās jūtas pārņem tos, par kuriem mēs rūpējamies. Taču tad, kad mūs piepilda līdzjūtība pret sevi, mūsu pozitīvās jūtas viņus sasniedz tikpat tieši.
Šajā ziņā līdzjūtība, ko mēs sniedzam sev, rūpējoties par citiem, patiesībā ir dāvana visiem citiem mums apkārt.
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
