Katrās attiecībās, lai tās izdotos, ir būtiski spēt gan sadarboties, gan pastāvēt par sevi. Varētu teikt, ka visa mūsu labsajūta balstās spējā sabalansēt savas piesaistes un autonomijas vajadzības.
Ja tas izdodas, tad varam – 1. veidot attiecības, 2. veiksmīgi strādāt un 3. baudīt. Šīs 3 lietas īstenībā ir psihiskās veselības pamatā.
Stefānija Štāla (tā pati, kuras grāmatu par iekšējo bērnu nesen izdevām) ir aprakstījusi, kā varam atpazīt abus. Te špikeris.
Par spēju veidot tuvas attiecības jeb piesaisti liecina:
- vēlme citiem patikt;
- empātija jeb spēja iejusties citos;
- spēja klausīties un arī stāstīt par sevi;
- spēja pielāgoties un sadarboties;
- spēja piekāpties;
- spēja uzticēties;
- spēja palikt situācijā (nevis aizmukt), ja tā kļūst sarežģīta.
Par spēju būt autonomam liecina:
- spēja piedzīvot sevi kā neatkarīgu no citiem;
- spēja sajust savas vajadzības un vēlmes;
- spēja izvirzīt mērķus;
- spēja diskutēt un argumentēt;
- spēja konfliktēt;
- spēja pastāvēt par sevi;
- spēja šķirties.
Daudzi no mums mētājas starp vienu un otru, brīžiem pārāk pielāgojoties citiem, brīžiem atkal par daudz norobežojoties.
Man liekas, ka, audzinot bērnus, mūsdienās daudz zinām par piesaisti, bet tik maz par autonomiju: kā palīdzēt bērnam attīstīt savu ES, kā nesalauzt tad, kad mums kā vecākiem tas nav ērti, kā nesaukt tos par niķiem un manipulēšanu.
Arī partnerattiecībās daudziem neklājas viegli, piedzīvojot otra dabiskas autonomijas vēlmes. Kā ir ar Tavu līdzsvaru starp piesaisti un autonomiju?
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
