Praksē nereti saskaros ar pāriem, kur viens no partneriem sūdzas par to, ka otrs attiecībās “baidās no tuvības”. Par pierādījumu tam tiek stāstīts, ka otram nepatīk runāt par jūtām, viņš izvairās publiski pieskarties, paturēt partnera roku, viņš reti raud un neatklāj savus patiesos pārdzīvojumus…
Savukārt tas, kurš sūdzas, parasti jūtas kā emocionāli atvērts. Viņš alkst būt tuvu otram un atklāti runāt par savām un otra jūtām.
Taču, lai cik patiesa neizklausītos šī gatavība dziļai tuvībai, kāds fakts tomēr liek šaubīties par tās ticamību – partneris, kurš sūdzas, pats ir izvēlējies būt kopā tieši ar šo partneri. Tā bija viņa vēlēšanās un gatavība piedzīvot kādu attiecību modeli, ko solīja mijiedarbība ar konkrēto cilvēku.
Kādam, kurš tik precīzi izvēlas partneri, kuram ir maz drosmes dziļai tuvībai, pašam arī ir bail no tuvības.
Patiesi godīga pieeja problēmai nozīmē apsvērt, ka patiesībā abi baidās no tuvības un savā ziņā jūtas atviegloti par tās neesamību, tikai vieglāk ir, ja atbildība par to tiek uzvelta otram.
Mēs šādi darām ne tāpēc, ka esam kaut kādā ziņā slikti partneri, bet gan savas agrīnās pieredzes dēļ. Bērnībā piedzīvotais ir licis būt piesardzīgiem un neuzticēties, tāpēc tuvība var likties ārkārtīgi biedējoša.
Godīgs ceļš uz dziļāku tuvību vienam ar otru sākas ar apziņu, ka abiem ar partneri izrādās ir daudz vairāk kopīga, nekā iepriekš esat spējuši sev atzīt.
