Pārmaiņas prasa mūsu spēju tām pielāgoties. Ir taču zināms, ka ilgāk dzīvo nevis tas, kurš stiprāks, bet gan tas, kurš labāk spēj pielāgoties. Tomēr jo lielāka ir mūsu vēlme pēc kontroles, jo mazāk elastīgi reaģējam uz pārmaiņām. Tā vietā, lai pielāgotos jaunajam, mēs cenšamies kontrolēt jebkuras pārmaiņu sekas un tādējādi pilnībā pārvaldīt situāciju.
Kontrole ir viena no cilvēka psiholoģiskajām pamatvajadzībām. Neviens nevēlas justies pakļauts, un ir dabiski just nepieciešamību ietekmēt savu dzīvi. Tomēr pārmaiņu situācijās, arī daudzās mums nevēlamās situācijās, nav iespējams nekā iejaukties, lai tās mainītu.
Neskatoties uz to, daudzi joprojām cenšas īstenot kontroli it visā. Galvenokārt tie ir iekšēji nedroši un iepriekš sāpināti cilvēki, kuri ar aizkaitinājumu un bailēm reaģē uz dažādām izmaiņām, un nevēlas zaudēt kontroli, lai novērstu pārmaiņu iespējamās negatīvās sekas. Viņu devīze ir: “Uzticēties ir labi, taču kontrolēt ir labāk.”
Tas nozīmē, ka, jo mazāka ir mūsu izpratne par sevi, dzīvi un citiem cilvēkiem, jo lielāka kontrole būs nepieciešama, lai radītu drošības izjūtu un saglabātu iekšēju stabilitāti.
Ikvienam, kurš ir piedzīvojis negatīvas un traumatiskas situācijas, trūkst spējas pilnībā uzticēties. Šie cilvēki dzīvo ar lielām bailēm un apdraudējuma sajūtu, viņiem ir grūti uzsākt ko jaunu – vienalga, vai tā ir jauna nodarbošanās vai tikai jauns domāšanas veids.
Cilvēki, kas jūtas droši tikai kontrolējot, nespēj pieņemt pat tādas situācijas, kuras patiešām nav iespējams ietekmēt. Viņiem pieņemšana ir sinonīms nedrošībai un nespējai ietekmēt lietas atbilstoši saviem priekšstatiem.
Iekšēji nedroši cilvēki to piedzīvo arī ikdienišķās situācijās, piemēram, saskaroties ar cilvēkiem, kuri uzvedas citādāk, nekā viņi to no šiem cilvēkiem gaida. Viņi gluži vai cieš no tā, ka kaimiņi ir pārāk trokšņaini, partneris vienmēr kavē un bērns mūždien neklausa.
Daudzos gadījumos var mēģināt lūgt otru pārdomāt un mainīt savu uzvedību, kas liekas tik traucējoša. Bet tas darbojas tikai tad, ja otrs cilvēks vēlas mainīties pats. Ja viņš to nevēlas, tad tas vienkārši ir jāpieņem, jo mums nav ietekmes pār otra cilvēka dzīves izvēlēm.
Taču, ja esi atkarīgs no kontroles, lai justos iekšēji droši, tu centīsies piespiest otru cilvēku uzvesties citādāk, reizēm izmantojot atklātu, citreiz slēptu vardarbību. Tomēr vairumā gadījumu tas neizdosies tik un tā.
Arī traģēdijas un smaga notikuma radīta satricinājuma gadījumā mēs nevaram ietekmēt notiekošo un ar to ir vienkārši jāsamierinās. Nav iespējams padarīt auto avāriju par nebijušu, tuvinieka saslimšanu par neeksistējošu vai grūtniecības zaudējumu par nenotikušu.
Pretstats kontrolei ir pieņemšana, spēja pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Mēs pieņemam to, ko nevaram mainīt, un atlaižam. Tas izklausās tik vienkārši.
Tomēr daudziem tas šķiet grūtākais dzīves uzdevums – pieņemt realitāti, kas ir pretrunā ar paša priekšstatiem par to, kā kaut kam būtu jābūt.
Ja mums šķiet, ka nepieņemam situāciju un neatzīstam faktus, tas var būt tāpēc, ka neuzticamies sev, jo tas ir pretrunā ar mūsu iepriekšējiem uzvedības un attieksmes modeļiem. Šajā gadījumā ir svarīgi saprast, kādas bailes un pieņēmumi slēpjas aiz vēlmes pēc kontroles un kā mēs varam tās pamazām mainīt. Te talkā nākt var psihoterapija.
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
