Kas ir “mental load” jeb garīgā pārslodze?

gariga un mentala parslodze - mantal load

Nesen izlasīju, ka eksistē termins “mental load”. Latviski to varētu tulkot kā “mentālā jeb garīgā pārslodze”. Palasīju par to un šķita, ka beidzot ir atrasts apzīmējums tam, ko tik ilgu laiku mammas nav varējušas ietērpt vārdos. Viņas ir mēģinājušas to noformulēt un ir pūlējušās paskaidrot to saviem partneriem, kā arī citiem cilvēkiem apkārt, taču daži tā arī nav sapratuši. Ja esi mamma, tu droši vien jau zini, par ko es runāju, vai ne?

Tev kā mammai noteikti ir pazīstama doma “ja es to neizdarīšu, neviens cits arī to nedarīs”. Mammas mēdz uzskatīt, ja viņas neparūpēsies par visām mazajām lietiņām mājās, tad kurš gan cits? Kurš iegādāsies jaunu zobupastu, sagādās produktus no veikala un pagatavos ēst, sarīkos bērnam dzimšanas dienas ballīti, pierakstīs viņu pie zobu higiēnista vai savāks izmētātās rotaļlietas un drēbes? Ja kaut kas ir pazudis, tad lielākoties tiek jautāts tev – mammai, kur gan palikušas viņu lietas? Jo tu patiešām to parasti arī zini labāk par viņiem visiem, ieskaitot tavu partneri. Šie jautājumi tevi nogurdina vēl vairāk. Godīgi sakot, ne tikai nogurdina, bet arī sadusmo vai pat rada izmisumu.

Atpazīsti sevi? Šķiet, ka darbu ir nebeidzami daudz un tiem nevar saredzēt galu. Lai cik ļoti tu centies un ar lielu daļu veicamo uzdevumu tiec galā pietiekami labi, parasti neviens cits pat nepamana, cik daudz tu izdari. Varbūt tu jūties kā savas ģimenes menedžere – tu organizē un plāno, iegaumē visus ieplānotos notikumus, papildus vēl uzmundrini un atbalsti, taču tas viss tiek uzskatīts par pašsaprotamu un netiek novērtēts. 

Varbūt vājš mierinājums, bet tomēr – zini, ka tu neesi vienīgā, kura tā jūtas.

Mentālo pārslodzi piedzīvo miljoniem sieviešu visā pasaulē – gan strādājošas mammas, gan mammas, kuras atrodas bērna kopšanas “atvaļinājumā”.

Mentālo pārslodzi piedzīvo miljoniem sieviešu visā pasaulē – gan strādājošas mammas, gan mammas, kuras atrodas bērna kopšanas “atvaļinājumā”. Pārsteidzoši, bet fiziskais nogurums reizēm nestāv līdzās garīgā noguruma smagumam. To veido pirmkārt jau lielā atbildības nasta. Otrs smagākais ir nemitīga nepieciešamība pieņemt lēmumus, kas arī paņem garīgo spēku. Vai esi pamanījusi, cik viegli reizēm citi tavā ģimenē pat uz tik vienkāršu jautājumu kā “Ko mēs šodien ēdīsim?” izvairās atbildēt tieši. “Izdomā tu!” No vienas puses, tā ir liela brīvība un uzticēšanās, bet, no otras, apliecinājums, ka neviens negrib iespringt pat tik daudz, jo pieņemt lēmumu par to, ko mēs ēdīsim arī ir mentāls darbs. Dienu no dienas. Un nebūt ne vienīgais, kas kaut kā pašsaprotami lielākajā daļā ģimeņu gulst uz sievietes pleciem.

Pieņemt lēmumus par citu cilvēku – viņa veselību un dzīvību, ir vēl smagāks darbs par iepriekš minēto, arī tad, ja tas ir tavs bērns. Būt pamatatbildīgajam par to, ko bērns ēdīs, lai tas būtu pilnvērtīgi, pie kāda ārsta viņu vest, kā ārstēt, kurā brīdī saukt “ātro palīdzību”, ja viņš visu nakti vemj, laist uz bērnudārzu vai nē, kā risināt skolas uzdevumus vai vēl sarežģītāk – attiecības ar citiem klases biedriem, sarūpēt apģērbu, kas ne tikai labi pilda savas funkcijas, bet vienlaikus arī bērrnam patīk, reizēm pat risināt bērna un bērna tēva attiecību peripētijas… Saraksts ir bezgalīgs. Un ja bērni ir vairāki, tad tas dubultojas vai trubultojas. Ja kāds kaut ko nezina, tad visiem ģimenē ir skaidrs: “Pajautā mammai!”. 

Šajos pandēmijas apstākļos mentālo pārgurumu var izjust vēl spēcīgāk – bērni mācās mājās, iespējams tu pati strādā no mājām, jāievēro papildu drošība un ierobežojumi, prātā šaudās neskaitāmas satraucošas domas un, visticamāk, arī bailes un neziņa par nākotni. 

Tiek uzskatīts, ka tieši ilgstoši atrasties neziņā un nedrošībā ir viens no pašlaik visiztukšotākajiem faktoriem. Paralēli, protams, ja kādreiz varēji savu atbildību kaut uz laiku padalīt ar citiem, tad tagad jebkāda palīdzība no ārpuses tiek samazināta līdz minimumam vai pat nav nekāda.

Protams, ir faktori, kas specifiski tieši šim laikam, tomēr ir kaut kas, kas bijis jau iepriekš, un droši vien ir ar tendenci saglabāties arī pēc šī visa. Tāpēc ir vērts padomāt, kāpēc mēs mammas nesam šo nastu, kas atstāj tik daudz negatīvu seku uz mūsu psihisko un arī fizisko veselību? Kāpēc sievietes uzņemas atbildīgo un vadošo lomu, ja blakus ir partneris, ar kuru to visu varētu dalīt? 

Lielā mērā, protams, to ietekmē tas, kā tikām audzināti un kādi ir sabiedrības uzskati. Ir zināms, ka sievietes, kuras mājās audzina bērnus un atbild par visiem mājas un aprūpes darbiem, dienā nostrādā vairāk par pilnu darba slodzi. Taču sabiedrībā joprojām ir izplatīts uzskats, ka tas nav nekāds darbs – ir tikai pašsaprotami, ka šos darbus dara sieviete. Un to visu grūtāku padarām mēs pašas, jo nemākam nospraust veselīgas robežas, palūgt palīdzību un sadalīt atbildību. Protams, ne vienmēr tas ir tik vienkārši, taču sākums ir katrā pašā.

Lai mazinātu mentālo pārslodzi, vispirms jau ir nepieciešams mainīt savus priekšstatus par mammas lomu un pārdomāt savus augstos standartus.

Lai mazinātu mentālo pārslodzi, vispirms jau ir nepieciešams mainīt savus priekšstatus par mammas lomu un pārdomāt savus augstos standartus. Ir vērts pārrunāt ar partneri, kas ir mentālā pārslodze un kā jūs varētu līdzvērtīgāk sadalīt ikdienas pienākumus. Varbūt jūs pat kopā nonāksiet pie secinājuma, ka kaut ko varat nemaz nedarīt un atvēlēt vairāk laika, lai atpūstos, parūpētos paši par sevi un izbaudītu laiku kopā. 

Ja tev nav partnera un viena pati rūpējies par mājas darbiem un vēl audzini bērnus, tad iesaku, pēc iespējas, meklēt palīdzību no malas – varbūt tavu slodzi var atvieglot kāda draudzene vai atsaucīga kaimiņiene, tava mamma vai kāda cita radiniece? Protams, šajos apstākļos mums jābūt īpaši piesardzīgiem, bet padomā, kādas iespējas un resursi tev ir pieejami! 

Laimīgo Mammu Skolas pirmais mēnesis ir veltīts tieši šai tēmai. Tas nenozīmē, ka man ir burvju instrumenti, lai mentālā pārslodze ātri un viegli beigtos, jo, lai tiktu no tā laukā, ir labi sākt ar praktisko, taču pārsvarā ir svarīgi arī rakt dziļāk. Atkal apzināties savas vajadzības, strādāt ar savu pašvērtējumu, izprast perfekcionisma izpausmes, mācīties nospraust robežas un teikt NĒ – tās visas būs tēmas, ar kurām strādāsim pakāpeniski. 

Tu vēl neko neesi nokavējusi – piesakies tagad un Tev būs pieejami visi video un citi materiāli, ar ko strādājām līdz šim. Turklāt, ja pievienosies decembrī, tad visu nākamo gadu saglabāsi izdevīgāko abonēšanas maksu – 17 eiro mēnesī.

Priecāšos par Tevi mūsu pulkā – lasi vairāk šeit un piesakies šeit!


Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.

Join the Conversation

1 Comments

  1. says: Ieva

    Par šo un kā tad sadalīt darbus, labi aprakstīts grāmatā Fair Play. Kaitinoši amerikāniska, bet ļoti noderīga grāmata. Lai nesanāk tā, ka viena uzdevums ir laicīgi nopirkt mašīnas apdrošināšanu, bet otrs to ieraksta savā kalendārā, atgādina un vēl pārbauda, vai tiešām ir nopirkta, tādējādi faktiski neatvieglojot savu mental load. Darbu formāla dalīšana palīdz arī pamanīt partnera pienesumu. Un piebremzēt sevi, kad gribas otram deleģēt “kādu nieku”, kas otru izsit no viņa ritma. Ļoti iesaku tiem, kas atpazīst mental load kā problēmu savā dzīvē un grib to dalīt ar kādu, bet kaut kā līdz galam nesanāk!

Leave a comment
Leave a comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *