Reizēm būšana par visiejūtīgāko vecāku savam bērnam Tev maksā empātijas trūkumu pret savu partneri.
Lielai daļai cilvēku bērna dzimšana ir priecīgs un laimes piepildīts dzīves notikums. Tas ir kā jauns atskaites punkts, kas līdzi nes arī daudz pārmaiņu. Viena no tādām ir, ka no šī brīža lielākoties viss sāk griezties ap bērnu un viņa vajadzībām.
Būšana par vecākiem vienlaikus ir gan skaista, gan sarežģīta. Tā var daudz dāvāt, bet arī tik daudz prasīt. Reizēm grūtības ir tik negaidītas vai arī prasa tik daudz, ka nav viegli pamanīt arī šo skaisto daļu tajā visā. Var pat likties, ka viss ir tikai “slikti”. Viena no jomām, kur tas īpaši kļūst pamanāms, nereti ir tieši partnerattiecības.
Rūpēs par savām attiecībām svarīgi, ka apgūstam, kā balansēt – gan starp vairākām savas dzīves lomām, gan neliekot pārāk lielu akcentu uz kādas atsevišķas vajadzības apmierināšanu. Diemžēl realitātē ne vienmēr izdodas noturēt šo līdzsvaru, un tad pastāv risks gandrīz vai nemanāmi nonākt tur, kur galīgi negribētos būt. Neapmierinātībā, strīdos par nenozīmīgām lietām, aizvainojumā, vainas sajūtā…
Daudzi vecāki, kas ļoti cenšas sevi vislabākajā veidā realizēt savā mammas vai tēta lomā, ir apguvuši dažādas metodes, kā sev palīdzēt, lai “neuzsprāgtu” kādās situācijās, kā saglabāt iejūtību un laipnību pret bērnu. Tikai reizēm viss iejūtības trauks tiek iztērēts attiecībās ar bērniem, kā rezultātā kļūst gandrīz neiespējami palikt iejūtīgam arī ar savu mīļoto cilvēku. Pēkšņi viņš tikai tracina un nedara to, ko no viņa gaidu.
Līdzīgi kā tad, kad dusmojas bērni, šajā situācijā vari dziļi elpot, apzināti ieklausīties sevī un apsvērt, kādas ir tavas un tava partnera vajadzības šajā brīdī, par kurām tu varētu ar iejūtību un laipnību parūpēties? Ar šādiem maziem, bet nozīmīgiem apzinātības mirkļiem ikdienā tu vari piešķirt savām attiecībām ar partneri tikpat lielu nozīmi kā attiecībām ar bērniem.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
