Dzimšanas dienas pārdomas

Šodien ir mana dzimšanas diena. Pēdējās nedēļas esmu daudz pavadījusi domās par sevi un to, kā dzīvoju. Atvaļinājuma privilēģija ir tā, ka ir brīva telpa, lai nedomāju tik daudz par citu dzīvēm, ko īstenībā daru ļoti labprāt, bet gan tikai par savējo, kas reizēm ir daudz izaicinošāk.

Padalīšos ar dažām atziņām, kas man pašlaik šķiet nozīmīgas savā dzīvē.

1. Pilnībā dziedināties nav iespējams, taču var iegūt brīvību izvēlēties

Joprojām nav izgudrotas traumu psihoterapijas, kas padarītu traumas par nebijušām. (Nez vai kādreiz būs?) Tas nozīmē, ka pat tad, ja esi tās apzinājies un rūpīgi centies dziedēt, brīdī, kad apstājies, tās apdzijušās rētas var atkal spilgti sākt just.

Tas galīgi nav patīkami, taču labā lieta ir tā, ka parādās izvēles iespēja:

• Var mēģināt darīt kaut ko, lai nejustu – uzēst, iedzert, pazust seriālā vai pat ātri pastrādāt.
• Un var neko no tā visa nedarīt. Var turpināt just to, kas nu tur ir, pārelpot sāpi un atkal būt šeit un tagad.

Es arvien biežāk izvēlos otro, un esmu pateicīga, ka man šī iespēja ir.

2. Lai arī nevaru sevi izdziedināt pilnībā, es laužu starppaaudžu traumatizācijas ciklu un tā ir mana atbildība pret maniem bērniem un mazbērniem

Lai arī apzinos, ka pilnīga dziedināšanās nav iespējama, es nešaubos, ka šis darbs ir tā vērts, jo redzu, ka tā rezultātā ieguvēji ir mani bērni, uz kuriem arvien mazāk pārnesu savas nedziedētās pieredzes un sāpes.

Ticu, ka vēl lielāki ieguvēji būs mani mazbērni, jo šobrīd pastāv uzskats, ka jānomainās 2 paaudzēm, lai atbrīvotos no starppaaudžu mantotajām traumatizācijām. Pie nosacījuma, ka mēs kaut ko ar tām darām, protams. Par to, ka laužu šo ceļu, es sev saku “paldies”.

3. Dzīvi un sevi jāuztver vieglāk!

Joprojām mācos, taču īsti nesanāk – neuztvert sevi un dzīvi tik nopietni. Tad nu vēlu sev nākamajā dzīves gadā piedzīvot priecīgu vieglumu un mazliet bezrūpības!

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.