Kad bērni grib paši kaut ko noteikt un izlemt, tas bieži, daudz neprātojot, tiek vērtēts negatīvi. Uz bērniem skatās kā uz maziem diktatoriem, kas grib valdīt pār saviem vecākiem vai citiem cilvēkiem sev apkārt. Patiesībā tas, ko bērns tādās situācijās vēlas, ir izteikt savu viedokli un tikt sadzirdēts. Izstāstīt vecākam, ko viņš gribētu. Tā, lai vecāks to zina un saprot.
Atceros, cik savulaik neizturami man likās uzklausīt kādu no saviem bērniem, kad viņš klāstīja, ko viņš gribētu, lai viņam nopērk vai uz kādiem pulciņiem lai viņu ved. Tai mirklī dzirdēju pieprasījumu, ka man atkal būs kaut kā īpaši jāiespringst, no kaut kā pašai jāatsakās, kaut kas jādara vairāk, lai tas būtu iespējams, taču es jau tā daru tik daudz! Kur nu vēl vairāk?! Un es uzreiz jau kļuvu dusmīga.
Viss mainījās, kad sapratu, ka līdzīgi notiek arī ar manu vīru, kad stāstu par tālo ceļojumu vai citiem sapņiem, jo viņš dzird tajā, ka tas viņam kaut kā noteikti ir jāpiepilda. Savukārt man būtu pieticis arī ar to, ka viņš ar interesi paklausās, kā es to iztēlojos, kas man tajā liekas tik īpašs, varbūt pat pasapņo kopā, nevis steidzīgi pārtrauc mani ar kādu loģisku argumentu par to, cik tas ir nejēdzīgi vai neiespējami.
Kad bērns vēlas kaut ko pats noteikt un izlemt, tas nenozīmē, ka viņš vēlas pār tevi valdīt. Viņš tikai grib, lai tu viņu ieraugi un sadzirdi, kas viņam sakāms, lai jūs abi šajā sarunā varat būt līdzvērtīgi. Viņš nevēlas būt zemāk (tas nav pat uzklausīšanas vērts!) un arī ne augstāk (visam jānotiek pēc mana prāta!).
Protams, tāpat uz vecākiem gulstas visa atbildība pieņemt gala lēmumu – un jo īpaši jau izlemt par to, ko un cik daudz jau ļaut noteikt bērnam pašam. Tieši tāpēc ir svarīgi būt cilvēciski līdzvērtīgās attiecībās ar bērnu, jo tas palīdzēs pieņemt vislabāko lēmumu priekš jums visiem.
Kā tev klājas ar bērna autonomijas un patstāvības izpausmēm?
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
