Reizēm dziedināšanās process šķiet bezgalīgs. Tu esi jau tik daudz izmēģinājis, taču joprojām atgriezies pie vecajiem uzvedības modeļiem. Tu sev jautā: “Vai kādreiz beidzot kļūs vieglāk?”
Šī bezcerība ir aizsardzības stratēģija. Tā bieži rodas agrā bērnībā gūto traumatisko pieredžu rezultātā.
Ja bērnībā atkal un atkal piedzīvoji, ka Tavas vajadzības nevienu neinteresē un tās nevienam nerūp. Ja regulāri piedzīvoji, ka pārmaiņas nav iespējamas – tad visa Tava būtība pielāgojās šai pārliecībai.
Tā vietā, lai atkal un atkal piedzīvotu vilšanos, Tu izveidoji šādas iekšējās pārliecības:
- “Tas tik un tā neko nedos, nav vērts mēģināt.”
- “Es nevaru atļauties meklēt palīdzību. Tā man nepienākas.”
- “Es vienkārši tāds esmu. Tur neko nevar darīt.”
Visas šīs domas nav patiesība. Tie ir Tavi aizsargmehānismi. Kā tie strādā?
Ja Tu atmetīsi cerību, Tu vairs nepiedzīvosi vilšanos. Tu pieņem, ka drošāk ir neko negaidīt un ne uz ko necerēt, nekā atkal tikt sāpinātam un ievainotam.
Taču bezcerība pārstāv vienu Tavu daļu. Tevī ir arī citas daļas. Tās, kas meklē pārmaiņas. Tās, kas jau tik daudz dzīvē paveikušas.
- Pirmais solis, lai izkļūtu no bezcerības, nav “pozitīva domāšana”.
- Pirmais solis ir atpazīt, saprast un iejūtīgi aprūpēt šo savu daļu.
- Tuvināties tai ar laipnību un patiesu līdzjūtību, nevis cīnīties pret to.
Cerība neslēpjas tukšos vārdos par to, ka viss būs kārtībā. Tā ir klusa apziņa, ka vēl ir iespējas par spīti tam, ka pastāv tik daudz grūtību. Izvēle un iespējas ir vienmēr. Pat ja Tevī ir daļas, kuras to šobrīd neredz.
Vairāk par to, kā Tevi ietekmē senas traumatiskas pieredzes, klausies manā raidierakstā “Tāpēc, ka traumēts?”.
