Augsts jūtīgums – ko darīt, ja mammas loma šķiet ļoti izaicinoša un grūta?

Mammām ar augstu jūtīgumu bieži vien rodas sajūta, ka viņām viss ir jādara vienām. Viņu ikdiena sastāv no nebeidzama noguruma apvienojumā ar nebeidzamu mīlestību. Viņas vienlaikus var izjust daudz augstu prasību pret sevi un citiem, vainas izjūtu un milzīgu pārgurumu no pārstimulācijas. Pazīstami?

Augsts jūtīgums nav slimība, ko var izārstēt, bet gan personības īpašība. Pastāv četras raksturīgās pazīmes, kas raksturo visus augsti jūtīgos cilvēkus:

1. Jutīgas maņas – acis, deguns, ausis, āda ir daudz jutīgāka nekā citiem un to var ātrāk pārstimulēt. Šādi cilvēki spēcīgāk reaģē uz vizuālu kairinājumu, trokšņiem, smaržām, garšām un pieskārieniem. 
2. Emociju/jūtu dziļums – augsti jūtīgi cilvēki jūt ļoti spēcīgi, viņi ir ļoti emocionāli, izdzīvo ļoti intensīvi kā “pozitīvas”, tā “negatīvas” emocijas. 
3. Informācijas apstrāde – cilvēki ar augstu jūtīgumu pamatīgi pārstrādā katru notikumu un saņemto informāciju un viņiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai tiktu galā ar kādām problēmām. Viņi var ilgu laiku veltīt vienai konkrētai tēmai un pat meklēt tās jomas ekspertus, lai iegūtu pēc iespējas labāku risinājumu. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc mammas ar augstu jūtīgumu pēc bērna piedzimšanas lasa daudz dažādu padomu un ieteikumu, kā labāk audzināt savu bērnu. Jo viņas vēlas kļūt par ekspertēm bērnu audzināšanā. 
4. Pēdējā, bet visnozīmīgākā pazīme, ir tieksme uz pārstimulāciju. Tā kā augsti jūtīgi cilvēki citādāk uztver kairinājumu un stimulus, viņi arī stresu pārstrādā atšķirīgi. Konkrētus notikumus viņiem nepieciešams pārstrādāt daudz saudzīgāk un lēnāk. Stresa situācijās viņi mēdz saslimt vai piedzīvot ļoti lielu pārgurumu.

Cilvēkiem ar augstu jūtīgumu ir ļoti svarīgi iemācīties, kā apieties ar šo tendenci uz pārstimulāciju – tā, lai viņi to pēc iespējas ātrāk atpazītu un laikus varētu sev palīdzēt. Kā mamma ar augstu jūtīgumu tu esi pakļauta daudziem un dažādiem impulsiem, par kuriem tu, iespējams, nemaz pat nenojaut. 

Ja tad, kad tavs bērns skaļi kliedz, tavs ķermenis saspringst, jo tev ir grūti to izturēt, tas varētu arī norādīt uz kādu atgādinājumu no tavas pagātnes. Vai zini, kā tavas piesaistes personas reaģēja uz tavu raudāšanu? Vai tu kā bērns daudz raudāji, kliedzi un pretojies vai arī biji drīzāk klusa un neuzkrītoša? 

Savulaik jaunajiem vecākiem ieteica ļaut mazuļiem raudāt, pie tam atstājot viņus vienus, jo tas stiprināšot viņa plaušas. Starp šiem bērniem noteikti bija arī daudzi ļoti jūtīgie bērniņi, kuri tagad paši ir kļuvuši par vecākiem un bērnu raudāšana viņiem atgādina par viņu pašu izmisīgo raudāšanu… 

Ir kairinājumi, kas uzreiz nekavējoties var radīt pārstimulāciju, piem., modinātāja zvans, un ir arī tādi kairinājumi, kas atgādina par kādu atmiņu no pagātnes. Ne vienmēr ir viegli tos atšķirt. Vai skaļais radio tev rada stresu tāpēc, ka tu esi jūtīga pret troksni, vai arī tāpēc, ka radio skaņas tev atgādina tavas vecāku mājas, kurās tas vienmēr bija uzgriezts pārāk skaļi? 

Vai tas nepārejošais saspringums, ko tu izjūti, ir rezultāts tam, ka tu visu uztver ļoti jūtīgi, vai arī tas tev atgādina par to, ka tev vienmēr bija daudz kas jāsasniedz, lai iegūtu citu atzinību? Šie ir daži no jautājumiem, kurus var pārrunāt ar kādu speciālistu konsultācijā vai terapijā. 

Tāda veida kairinājumus kā modinātāja skaļumu ir iespējams novērst. Piemēram, var iegādāties modinātājpulksteni, kas modina ar maigu gaismu, imitējot saullēktu. To iespējams iestatīt, piemēram, pusstundu pirms mošanās, ļaujot “uzaust” šai gaismai. Tā ķermenis pakāpeniski tiek sagatavots brīdim, kad būs jāceļas. 

Tomēr pastāv daudz citu kairinājumu, kuri tāpat var pārstimulēt. Tāpēc ir vērts rūpīgāk mēģināt saprast, kas tieši tev visbiežāk izraisa pārstimulāciju. Varbūt tev palīdzēs tas, ka pierakstīsi, kāds kairinājums tev visvairāk traucē, un mēģināsi tos sadalīt pa šīm divām kategorijām, par kurām iepriekš rakstīju. 

Tev var noderēt arī šie ieteikumi:

• Godīgi novērtē visu, kas tev traucē, pat ja tas liekas “muļķīgi”. 
• Sastādi sarakstu ar visām lietām, kuras ietekmē tavu labsajūtu. 
• Apdomā, ar kuriem no šiem kairinājumiem var tikt galā salīdzinoši ātri. 
• Izvērtē, kā tu fiziski un garīgi reaģē uz pārstimulāciju. 
• Pajautā sev: “Skalā no 1 līdz 10, kur 1 nozīmē, ka nekad nenonāku pārstimulācijā, un 10, ka nemitīgi esmu pārstimulēta, – kur es šobrīd atrodos?” 
• Kas būtu nepieciešams, lai tu šajā skalā varētu pavirzīties uz leju, t.i., tiktu mazāk pārstimulēta?

Ja esi nonākusi pie secinājuma, ka esi augsti jūtīgs cilvēks, pajautā sev, kā tu tagad jūties – vai šis atklājums tev sagādā grūtības vai arī tu esi priecīga, ka uzzināji par sevi ko jaunu? Ja esi priecīga, noderīgi ir arī sameklēt literatūru par šo tēmu, lai tu varētu sevi iepazīt un pieņemt vēl labāk.

Ja tomēr tas tevi apgrūtina, ja jūti, ka pastāvīgi esi stresā, noskumusi, dusmīga, tad es tev ieteiktu meklēt palīdzību no malas. Diemžēl pie šī punkta daudzi augsti jūtīgi cilvēki apstājas. Jo viņiem lielākoties ir salīdzinoši zems pašvērtējums un ļoti aktīvs iekšējais kritiķis, kas saka: “Tev nevajag palīdzību, citi taču tiek ar to galā paši!” 

Labāk neklausies savā iekšējā kritiķī un nekaunies meklēt psihoterapeita vai psihologa palīdzību! Protams, ir ļoti vērtīgi aprunāties ar citām mammām vai arī kādu tuvu draudzeni, taču viņas līdz galam nevarēs iedziļināties šajā tēmā un tevi atbalstīt tik labi kā to izdarītu speciālists. 

Augsti jūtīgi cilvēki mēdz justies neiederīgi šajā pasaulē, kā “citplanētieši”, jo viņi jūtas atšķirīgi un domā citādi… Vēlos tevi iedrošināt, ka tas, ka tu esi jūtīgāka nekā citi, ir ļoti liels resurss, jo tu spēj būt ārkārtīgi radoša, tu spēj sapņot un fantazēt, kā arī tu dziļāk vari izbaudīt mākslu, mūziku un izdzīvot garīgumu. Tā vietā, lai kaunētos no sava jūtīguma, aicinu tevi dalīties tajā ar citiem, lai arī citi var piedzīvot to skaistumu, kādu spēj dot tikai augsti jūtīgi cilvēki! 

Ja vēlies noskaidrot, vai arī Tevi raksturo augsts jūtīgums, saņem savā e-pastā pašnovērtējuma anketu, piesakoties šeit: vitakalnina.lv/augsta-jutiguma-tests.

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.