Vai tiešām bērnam atļaut visu?

Mūsdienās, kad arvien populārāk ir runāt par audzināšanu, kas balstās uz vajadzībām, nereti tas tiek pārprasts. Daži uzskata, ka tas nozīmē to pašu, ko visatļautība, citi baidās, ka, ieklausoties bērna vajadzībās un ņemot tās vērā, viņi zaudēs savu autoritāti un bērns to izmantos, lai pārņemtu varu ģimenē.

Tas, ka bērns aug ģimenē, kurā tiek domāts par drošo piesaisti, savstarpējām attiecībām un vajadzībām, nenozīmē, ka:

• Bērns drīkst “kāpt saviem vecākiem uz galvas”.
• Ka viņš dabū visu, ko grib.
• Nekad nedzird “nē” vai kādus aizliegumus.
• Iemācās, ka tikai viņa vajadzības ir svarīgas.
• Vienmēr nosaka, ko darīt un ko nē.
• Nosaka visus noteikumus ģimenē.

Veselīgās ģimenēs vecākiem ir sava skaidra nostāja. Tajā pašā laikā viņi bērnus uztver kā līdzvērtīgus cilvēkus un ir pret tiem atvērti, mīloši, izsaka bērniem atzinību. Komunikācija notiek cilvēcīgi vienlīdzīgā līmenī. Tas, ka man ir vairāk gadu, esmu garāks, sveru vairāk un esmu kādas skolas jau beidzis, nenozīmē, ka esmu vērtīgāks par tevi. Tas nenozīmē, ka man vienmēr ir taisnība vai ka ir jādara tikai tā, kā es uzskatu par pareizu. Es ieklausos arī citos. Tai skaitā bērnos.

Veselīgās ģimenēs vecāki:

• Audzināšanā nepielieto varu, bet gan cenšas saprast, kādā attīstības posmā bērns atrodas, un tad atbilstoši tam viņu tajā atbalsta.
• Uzņemas atbildību, nosaka noteikumus un māca bērniem, kādas ir viņu ģimenes vērtības. Nevis moralizējot un par tiem runājot, bet gan paši rādot praktisku piemēru. Vecāki arī paskaidro bērniem savu rīcību un spēj viņiem atvainoties, ja kļūdījušies vai bērnu kā aizskāruši.
• Nav perfekti, bet viņi ir autentiski. Tas nozīmē, ka viņi neizliekas par kādu citu, netēlo kādu lomu un neizliekas, ka jūtas labāk nekā īstenībā.

Ne vienmēr ir viegli būt šādam vecākam, bet noteikti ir vērts katru dienu censties spert kaut vienu solīti, lai par tādu kļūtu. Sevis un savu bērnu labā.

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.