Vai mans bērns nav pārāk liels “memmīts”, ja viņam visu laiku vajag mani? Vai manējais vispār mani mīl, ja tik labprāt dodas pētīt apkārtni, atpakaļ neskatīdamies? Kā lai bērnā ieaudzina patstāvību?
Lai palīdzētu bērnam iegūt veselīgu līdzsvaru starp autonomiju un piesaisti, tev vajadzētu pārdomāt, kā tev pašai ar šiem pretpoliem klājas? Kādu pieredzi un piemēru šai ziņā esi mantojusi no savas bērnības?
Noteikti esi piedzīvojusi situāciju, kurā saproti – lai gan tik ļoti nevēlies būt kā tavi vecāki un centies darīt visu iespējamo, lai rīkotos pretēji tam, kā to darīja viņi, tomēr pēkšņi izdzirdi, ka pati saki savam bērnam vai partnerim tieši to pašu, ko dzirdēji savā ģimenē, un tev tas ļoti nepatika. Pazīstami?
Lai varētu mainīt savu uzvedību, ir jāmācās skatīties uz saviem vecākiem un viņu rīcību reālāk. Tad ir iespējams apzināti paturēt labo pieredzi, kas nāk no tavas bērnības, lai izmantotu to arī savu bērnu audzināšanā. Tāpat var sākt strādāt ar negatīvo pagātnes pieredzi, lai no tās pakāpeniski atbrīvotos.
Citādi nereti mēdzam iekrist otrā galējībā, kas bieži ir tikpat neveselīga, kā pieredze, no kuras ceri atbrīvoties. Piemēram, lai tavam bērnam nebūtu jāpiedzīvo tas, ka viņš jūtas pamests viens un neaprūpēts, kā tas bieži bija tev, centies neatkāpties no viņa ne soli un katru nomoda brīdi būt maksimāli ciešā kontaktā, tādējādi laupot viņam iespēju sajust un piedzīvot arī pašam sevi.
Ja jautāsi, kura uzvedība ir “labāka”, tad atbilde ir – neviena. Jo bērnam nenāk par labu ne tas, ka viņš tiek pamests novārtā, ne tas, ka viņam trūkst telpas un netraucēta laika sev un savai attīstībai.
Ja jautāsi, kura uzvedība ir “labāka”, tad atbilde ir – neviena. Jo bērnam nenāk par labu ne tas, ka viņš tiek pamests novārtā, ne tas, ka viņam trūkst telpas un netraucēta laika sev un savai attīstībai. Kamēr nesapratīsi, kas bija tavas bērnības ciešanas, tikmēr lielākoties centīsies darīt visu, lai tikai tavam bērnam tās nav jāpiedzīvo. Vienlaikus, neapzināti un negribot, diemžēl radīsi viņam pavisam citas ciešanas.
Ja vēlies pārstāt nodot tās pašas grūtības, kas moka tevi, tālāk saviem bērniem, tev nav jāmeklē “pareizās” audzināšanas metodes, Tā vietā tev ir jāsatiek pašai sevi, savas bērnības pieredzes un sāpes. Tas, protams, prasa drosmi sastapties un analizēt savu pagātnes pieredzi. Bet tas ir tā vērts, jo tādā veidā tu vari izšķirot, ko vēlies paturēt un ko izmest no tā, ko pati bērnībā piedzīvoji.
Tā tu varēsi arī labāk palīdzēt savam bērnam kļūt par stipru un pārliecinātu pieaugušo, kurš spēj uzņemties saistības un veidot veselīgas attiecības.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
