Kāpēc ir gadījumi, kad pieaugušajiem bērniem pārtrūkst saikne ar saviem vecākiem un kā to atjaunot? Vai attiecību saglabāšana par katru cenu ir nepieciešama un veselīga? Kas var palīdzēt dziedēt pāridarījumus bērnībā un kā, arī dzīvojot svešumā, saglabāt siltas un tuvas attiecības ar mammu un tēti?
“Pieaugušo bērnu attiecības ar vecākiem: kā tās uzturēt un saglabāt arī no attāluma” – par šo tēmu 2021. gada 20. septembrī LR1 raidījumā “Ģimenes studija” sarunājās psiholoģe un ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa un sociālantropoloģe Anna Žabicka. Zemāk pārpublicēts saistītais raksts, autori:”Ģimenes studija”, LSM.lv Dzīvesstila redakcija Raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.
Eiropā un arī Latvijā arvien aktuālāka kļūst tā dēvētā pamesto vecāku problēma, kad nepareizas audzināšanas, ekonomisko vai sociālo iemeslu dēļ pieaugušie bērni pārtrauc attiecības ar saviem vecākiem, Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” skaidroja psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa.
Iemesli attiecību pārtraukšanai
Par “pamestajiem vecākiem” daudzās Eiropas valstīs tiek runāts, taču Latvijā šī tēma ir ļoti maz aktualizēta. Tikmēr Vācijā ir pamesto vecāku atbalsta grupas, kurās cilvēki satiekas, lai viens otru atbalstītu savās skumjās.
“Ir trūkusi izpratne, jo joprojām tiek vainoti bērni – kāpēc viņi tā ir izdarījuši un uzdrošinājušies pamest savus vecākus,” skaidroja psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa.
Viņa sacīja: “Tas nekad nav viegli, jo jebkurš bērns pēc saviem vecākiem ilgojas, lai kādas būtu attiecības. Ja tomēr tiek pieņemts lēmums ilgas pārtraukt, viņas tāpat ir dzīvas un sāpes paliek arī bērna pusē.” Sociālantropoloģe Anna Žabicka piebilda, ka mēs jau nezinām, kas ir šo sarežģīto attiecību pamatā, uzsverot, ka tas nav vienas dienas lēmums un tas nenāk viegli arī pieaugušajam bērnam.
Kā vēl viens no iemesliem, kāpēc var tikt pātrauktas attiecības, ir sociālo un ekonomisko procesu ietekme, kad attiecības vai nu attālinās, vai cilvēki ir spiesti pārvietoties uz citām valstīm, piemēram, darba meklējumos, finansiālu apstākļu vai drošības dēļ.
“Diemžēl, mēs nevaram vienkāršot cilvēku attiecības tikai tāpēc, ka mums ir savi ideāli par to, kādām ir jābūt ģimenēm,” norādīja Anna Žabicka.
Emocionālā vardarbība – pamešana novārtā?
“Tas nebūt nenozīmē, ka vecāki nenodrošina visu nepieciešamo, lai bērns fiziski varētu augt un attīstīties, bet – vai šis bērns jūtas sadzirdēts un saprasts kā cilvēks? Vai viņam vispār ir tiesības kaut ko lemt vai ietekmēt? Vai vecāki vispār interesējās par viņu emocionālā līmenī?” Žabicka skaidroja, ka tas varbūt ir viens no scenārijiem, piebilstot, ka:
“Visticamāk, no malas izskatīsies, ka šādā ģimenē viss ir pilnīgā kārtībā, bet, bērnam pieaugot, viņš saprot, ka līdz galam nav juties saprasts un mīlēts. Juties vientuļš. Šī vientulība iet cauri visiem stāstiem.”
Pamestie vecāki bieži vien nesaprot, kas noticis
Tas ir līdz brīdim, kad bērni vēl mēģina par to runāt ar vecākiem. Šādos gadījumos lielākoties bērns nav ticis uzklausīts un ir izveidojusies aizsargreakcija no vecākiem.
Žabicka stāstīja, ka ļoti populāra ir arī manipulēšana ar vainas izjūtu: “Bieži vien tad, kad bērns mēģina atdalīties no vecākiem, viņi negrib laist, ar vainošanu mēģinot paturēt pie sevis klāt un neļaut izdarīt šo atdalīšanās soli.”
Savukārt situācijās, kurās attiecības nav līdz galam pārtrauktas, ir daudzi vecāki, kuriem ir grūti līdz galam izprast atšķirību, vai bērns vēlas kontaktēt tāpēc, ka viņš patiešām vēlas saņemt atbalstu, mīļumu, iedrošinājumu vai labos vārdus, vai viņš kontaktējas tikai tāpēc, ka citādāk vecāks var apvainoties vai kļūt agresīvs, jo bērns nav ilgi zvanījis. Ļoti daudzi bērni uztur attiecības, tāpēc ka viņiem ir bail no saviem vecākiem un viņu apvainošanās, nevis tāpēc, ka viņi saņemtu to, ko viņi vēlas saņemt.
“Pietrūkst klausīšanās. Pamestie vecāki neklausās savos bērnos un īsti nekad nav klausījušies. Viņi patiesībā ir dzirdējuši tikai sevi un savu versiju par saviem bērniem. Tas ir tas, kas bērniem nenormāli sāp,” atzina Vita Kalniņa.
Jāstrādā ir abām pusēm
Tas ir iespējams tikai tad, ja abi divi to grib, turklāt bērnu pienākums nav piedot vecākiem.
“Lai mīlestība būtu veselīga, jāspēj balansēt starp divām lietām – dodot klātbūtni, tuvību un interesi, arī fizisku tuvību savam bērnam, esot pieejamam jebkurā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, un dot brīvību un iespēju bērnam augt un attīstīties, viņam kļūstot patstāvīgam,” skaidroja Kalniņa.
“Reizēm mēs iestrēgstam vai nu vienā, vai otrā grāvī, kad vai nu ir par daudz autonomijas – bērns ir drīkstējis iet visur tikai tāpēc, ka nevienam tas nerūpēja, vai arī kāds visu laiku ir ļoti apčubināts un aprūpēts, bet viņš nevar doties pats savā dzīvē,” stāstīja Kalniņa, piebilstot, ka tās ir vissmagākās lietas, kuras ir visgrūtāk izturēt un piedot.
Ir svarīgi saprast arī to, ka reizēm vecāki nespēj savus bērnus pilnvērtīgi aprūpēt, ja viņu dzīvē notiek smagas, traģiskas lietas, piemēram, partnera nāve vai šķiršanās, kā arī smaga saslimšana vai grūta finansiālā situācija.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
