1. Emociju apspiešana, izņemot dusmas – daudzās disfunkcionālās ģimenēs emocijas nav vēlamas. Skumjas, bailes, vilšanās tiek uzskatītas par vājuma izpausmi un tiek izsmietas. Daudzi no cietušajiem jūt kaunu, kad izrāda kādas savas emocijas.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – grūtības ar emociju pašregulāciju, impulsīvi dusmu uzliesmojumi vai arī vispār trūkst piekļuves jūtām.
2. Pārmērīga atbildība bērnības vietā – kad vecāki ir pazuduši savās emocionālajās vai praktiskajās problēmās, bērni bieži uzņemas lomas, kas nav viņiem piemērotas – mierinātājs, starpnieks, ģimenes pārvaldnieks. Viņi kļūst par “maziem pieaugušajiem”. To sauc par parentifikāciju.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – spēcīga atbildības sajūta, grūtības ar robežu nospraušanu un palīdzības pieņemšanu, hroniska sevis pārslodze, izdegšanas risks.
3. Klusums un nesarunāšanās jeb izliekamies, ka viss ir kārtībā – ja ģimene nekad nerunā par to, kas ir grūti (par konfliktiem, zaudējumiem, vardarbību, mentālām saslimšanām), izveidojas klusēšanas kultūra. Bērni tajā apgūst, ka par sāpīgām tēmām runāt nedrīkst.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – grūtības runāt par savām jūtām un vajadzībām, emocionāls nejūtīgums, iekšējs spiediens “funkcionēt”, neskatoties uz hroniski paaugstinātu stresu.
4. Pielāgošanās un izdabāšana, lai izdzīvotu – nestabilās ģimenēs pārmērīga izdabāšana (vienmēr būt labam, nepievērst sev uzmanību, darīt visu pareizi) var būt vienīgā stratēģija, lai izvairītos no negatīvām sekām.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – izdabāšana citiem, grūtības sajust vai paust savas vajadzības, bailes no noraidījuma.
5. Konflikti netiek risināti, tie tiek tikai “pabīdīti malā” – disfunkcionālās ģimenēs reti notiek patiesa izrunāšanās, un runāšanai parasti nav nekādu ieguvumu. Pēc konfliktiem, kuros izreaģēta spriedze, cilvēki klusē, tos ignorē vai vienkārši turpina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – izvairīšanās no konfliktiem, jo tie izraisa bailes vai arī nav ticības, ka tie varētu nest ko labu. Šādi uzaugušam pieaugušajam Ir grūti atvainoties vai arī viņš vienmēr uzņemas vainu, lai tikai panāktu mieru.
6. Turēšana noslēpumā no apkārtējiem – daudzās disfunkcionālās ģimenēs tiek pieprasīta lojalitāte. Tas bieži ietver “ideālas ģimenes” tēla saglabāšanu. Vienalga, vai ģimenē valda atkarība, vardarbība, naudas problēmas – ārējais tēls ir jāsaglabā.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – spēcīgas bailes no vērtēšanas, problēmas tiek slēptas, un tādējādi netiek saņemta adekvāta palīdzība.
7. Empātijas un izpratnes trūkums – kad tā vietā, lai izprastu, kas ar bērnu notiek, par viņu smejas un noniecina viņa jūtas, bērnam rodas sajūta, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Pamazām bērns attiecina uz sevi pazemojumus, kas nāk no viņu aprūpētājiem, izjūtot kaunu.
Iespējamās sekas turpmākajā dzīvē – spēcīga paškritika, iekšējs spiediens kaut ko sasniegt, bailes no neveiksmes. Bieži rodas skarbs iekšējais virzītājspēks – man ir jāfunkcionē, un nekad nedrīkst izrādīt vājumu.