1) Grūtības atslābt un gatavība reaģēt
Vecāki, kas cieš no atkarības, bieži uzvedas neprognozējami. Viņu garastāvoklis un izturēšanās ļoti svārstās – atkarībā no tā, vai un cik daudz alkohola tika patērēts. Mīlestības un tuvības brīdis var ātri pārvērsties dusmās vai atraidījumā.
Šī nepastāvība liek bērniem nemitīgi saglabāt modrību. Viņi uztrenē paaugstinātu jūtību, lai laikus atpazītu mammas vai tēta garastāvokļa izmaiņas un būtu gatavi reaģēt. Šī nemitīgā nedrošība, otra cilvēka vērošana un saspringtā gatavība reaģēt, ja kaut kas mainās, turpinās arī vēl pieaugušā vecumā.
2) Parentifikācija
Daudzos gadījumos bērni, kuru vecāki ir atkarīgi, uzņemas pienākumus, kas viņus emocionāli un fiziski pārslogo. Viņiem ir jāpieskata jaunākie brāļi un māsas, jādara mājasdarbi vecāku vietā vai jārisina dažādas praktiskas lietas. Viņi bieži darbojas arī kā emocionāls atbalsts saviem vecākiem un uzņemas “terapeita” lomu. To darot, viņi iemācās pilnībā nolikt malā savas vajadzības, kas noved pie pastāvīgas pārslodzes sajūtas.
3) Vainas sajūta
Bērni no ģimenēm, kuras skārusi atkarība, bieži vien nes sevī iracionālu vainas sajūtu par savu vecāku uzvedību. Viņi nesaprot, ka atkarībai nav saistības ar viņu uzvedību, un bieži uzskata, ka viņi ir vainīgi pie tā, kas notiek ar vecākiem. Šī vainas izjūta ir nomācoša, jo pastāvīgi ir jādomā un jāuztraucas: “Vai tikai nedaru ko nepareizi?”
“Es vienmēr domāju, ka viņa dzer manis dēļ, jo es biju tik skaļš un aktīvs bērns.”
4) Lojalitātes konflikts
Līdzatkarības skartie bērni izjūt pienākumu pret saviem vecākiem un nereti ir aizliegts runāt ar citiem par problēmām ģimenē. Tas viņus nostāda lojalitātes konfliktā – no vienas puses, viņi vēlas aizsargāt savus vecākus, taču viņi arī zina, ka viņiem steidzami būtu nepieciešama kāda palīdzība. Šis iekšējais konflikts bieži neļauj viņiem uzticēties citiem vai meklēt palīdzību, kas nepieciešama. Tā vietā viņi uz ārpusi saglabā “ideālas ģimenes” tēlu, bet iekšēji sabrūk zem milzīgā spiediena.
Atkarīgo vecāku bērni bieži nes sevī neredzamu nastu, ko daudzi apkārtējie nemaz nepamana. Aiz “ideālas ģimenes” fasādes var slēpties nedrošība, vainas sajūta un nemitīga cīņa par emocionālu izdzīvošanu.
Šie bērni piedzīvo lietas, kas rada ilgtermiņa sekas – pastāvīga nedrošība un neadekvāta atbildības sajūta par vecāku labklājību atstāj emocionālas rētas.
Daudziem no viņiem dzīves laikā rodas psiholoģiskas problēmas. Sajūta, ka dzīvē nekad nav pietiekami droši, bieži vien viņiem saglabājas visas dzīves garumā, ja vien netiek meklēta profesionāla palīdzība. Šīs grūtības ne vienmēr ir redzamas, taču tām ir dziļa un ilgstoša ietekme.
