Ārēji tas izskatās kā laba pašaprūpe. Terapija, dienasgrāmatas rakstīšana, meditācijas, somatikas vingrinājumi… Taču iekšēji tas nereti kļūst par nebeidzamu skrējienu, kurā tu tā arī nekad nesasniedz savu mērķi.
Daudzi vēlas beidzot justies labāk – būt brīvi un beidzot justies “pareizi” un “salaboti”. Taču viņi neapzināti pārvērš dziedināšanās procesu par garu darāmo darbu sarakstu. Par pašoptimizācijas pasākumu, kas dziedināšanās vietā vēl vairāk izsmeļ un vairo bezcerību.
Ja dziedināšanās tiek saistīta ar spiedienu, paškritiku vai neizdošanos, smadzenes tādējādi mācās, ka dziedināšanās ir sarežģīts un nepaveicams darbs. Tas vecos modeļus tikai pastiprina, nevis atrisina sāpes. Tu notici, ka nekad nebūsi pietiekami labs.
Ja nāc no vides, kurā nozīmīgi bija panākumi, lai Tevi mīlētu, tad ir pilnīgi loģiski, ka Tu pats arī vēlies sevi salabot, lai beidzot būtu pareizs un beidzot sasniegtu kādu skaistu un “pareizu” mērķi.
Dziedināšanās drīkst būt kā ceļš atpakaļ pie sevis. Nevis ceļš prom no tavām kļūdām un neveiksmēm. Tam nav jābūt vienmēr efektīvam vai ideālam. Bet tam būtu jānotiek laipnā un cilvēcīgā veidā.
Kas Tev var palīdzēt:
- Pauzes. Kad visa ir par daudz, neskrien vēl ātrāk, nespied sevi vēl stiprāk, atkāpies un nogaidi.
- Līdzjūtība pret sevi. Nevis sevis žēlošana, bet laipna un pieņemoša attieksme.
- Vieta, kurā tev nav jākļūst nemitīgi labākam, bet tu drīksti vienkārši būt. Tāds, kāds esi.
Tev nav jāsadziedē visas savas sāpes, lai jau tagad justos pietiekami labi par sevi.
Saglabā sev šo rakstu dienām, kurās Tu atkal domāsi, ka Tev jākļūst par kaut ko vairāk!
