Tu smejies, ierodies laikā, esi izpalīdzīgs. Tikai neviens neredz un nezina, ko tas no Tevis prasa.
Tu atbildi ātri, pat ja Tavs ķermenis jau kādu laiku aicina apstāties. Jo Tu esi pieradis, ka nevienam nerūp Tavas robežas.
Tu zini, ko nozīmē atrasties vienā telpā ar citiem cilvēkiem un justies neredzamam.
Tu esi piesardzīgs ar tuvību. Nevis tāpēc, ka Tev neviens nebūtu vajadzīgs, bet gan tāpēc, ka Tavā bērnībā nevienam īsti nevajadzēja Tevi tādu, kāds Tu esi patiesībā.
Tu pievērs uzmanību citu garastāvoklim, sajūti katru sev pievērsto skatienu. Jo jau agri esi iemācījies nemitīgi pārbaudīt, kas notiek Tavā apkārtnē, lai izdzīvotu.
Citi Tevi sauc par empātisku. Taču patiesībā Tu esi bērns, kuram nekad nebija laika un telpas sev pašam.
Tavs humors ir ass. Tavi vārdi ir spēcīgi. Neviens nav redzējis Tevi raudam.
Tu gribi beidzot vienkārši būt. Tomēr Tavs iekšējais bērns pie katras izdevības pārjautā: “Vai šeit ir droši?”
Tu gadiem ilgi esi pielāgojies, lai izdzīvotu ģimenē, kurā nedrīkstēja domāt un rūpēties par sevi, kur īsti nevarēja atslābt.
Tu biji citiem kā klints, kā atbalsts, Tu biji visnobriedušākais un atbildīgākais no visiem. Bet Tev pašam nebija šāda atbalsta.
Tev ir grūti palikt mierā, jo neviens nepalīdzēja Tev nomierināties.
Par to, kā izskatās traumatizācijas simptomi un kā sev palīdzēt, uzzini manā raidierakstā “Tāpēc, ka traumēts?” Klausies Spotify, Apple Podcasts vai manā YouTube kanālā.