Daudzi vecāki fiziski ir šeit, bet emocionāli nav pieejami. Varbūt viņi bija pārslodzē, pazuda kādā atkarībā vai cieta no kādas mentālas saslimšanas. Lai vai kāda iemesla dēļ, Tevi neviens īsti neievēroja, sāpes ir īstas. Tikai, vai Tu ļauj sev tās just?
Tu iemācījies pielāgoties, būt kluss, nebūt nevienam par apgrūtinājumu. Klusībā cerot, ka Tevi tomēr kāds mīlēs, vismaz par to, ka esi pacietīgs un centies nevienu nenoslogot vēl vairāk.
Šīs ilgas pēc uzmanības, klātbūtnes un sajūtamas mīlestības paliek dzīvas visas dzīves garumā. Bieži turpinām komunicēt ar vecākiem, cerot, ka beidzot saņemsim to, kā bērnībā tik ļoti trūka. Tomēr nereti viņi joprojām nav meklējuši palīdzību savām sāpēm, un tā ik reizi tāpat seko vilšanās, piedzīvojot to pašu atraidījumu, ko iepriekš.
Ir vajadzīga drosme, lai ne tikai izdzīvotu šīs sāpes, bet arī palaistu vaļā ilūziju, ka kādreiz tas būs citādi. Ir vajadzīga laipna līdzjūtība pret bērnu Tevī, kas tā arī nekad nesaņēma to, kas viņam bija nepieciešams.
Reizēm, lai to izsāpētu un pieņemtu ir vajadzīga distancēšanās un vajadzīgs laiks. Tu drīksti dot sev abus.