Aiz attiecību grūtībām slēpjas daudz neapzinātu un senu baiļu. Ir nozīmīgi izprast senos ievainojumus, lai spētu veidot drošākas un piepildošākas attiecības šodien.
Eksistenciālas bailes
Jau mazs zīdainītis, piedzimstot un ienākot ģimenē, ar visām maņām mēģina sajust: “Vai esmu šeit gaidīts?” Daži no mums jau dzīves sākumā izjūt gana daudz drošības un mīlestības. Citi savukārt nesaņem tik iejūtīgu vecāku aprūpi un nejūtas tik droši.
Tas var mūsos iesakņoties kā bailes, kas saglabājas arī vēlāk dzīvē. Bailēm it kā nav skaidra un redzama iemesla, bet neskaidra draudu sajūta paliek kā pastāvīgs pavadonis. Ja nu no manis atteiksies, nepieņems, izraidīs? Kas tad es būšu un kā dzīvošu?
Bailes no šķiršanās vai bailes no vientulības
Mazam bērnam ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai kāds pieaugušais ir turpat līdzās un parūpējas par viņa fizisko un psihisko vajadzību apmierināšanu, jo pats viņš to vēl nespēj. Jo drošāk viņš var justies par to, ka nav viens un kāds viņam līdzās rūpējas par drošību, jo pārliecinošāk viņš var izpētīt pasauli un mācīties.
Taču daži aprūpētāji ātri kļūst dusmīgi vai arī pārāk satraukti, kad bērni no viņiem attālinās. Vai arī bērns jūt – ja es iešu savu ceļu, mans aprūpētājs netiks galā. Tas var radīt paliekošas bailes: ja es došos pasaulē, kaut kas var notikt slikts. Vai arī – es varu zaudēt otru cilvēku, un tad es vairs netikšu galā.
Bailes zaudēt kontroli
Aptuveni trīs gadu vecumā bērni lēnām iemācās labāk kontrolēt savus impulsus, piemēram, nedaudz pagaidīt, kad ir izsalkuši. Bet, ja viņu vajadzības bieži tiek ignorētas vai pieaugušo reakcijas ir neparedzamas, šī jaunā kontroles sajūta tiek zaudēta.
Tad var iesakņoties doma – ja citiem ir vara, es esmu bezpalīdzīgs un atkarīgs no citu žēlastības. Tāpēc man ir jādara viss iespējamais, lai nezaudētu kontroli pār situāciju. Ar šādām dzīves pārliecībām ir gandrīz neiespējami patiesi uzticēties otram vai dzīvei vispār.
Bailes zaudēt mīlestību
Šīs bailes var rasties sarežģītu attiecību ar vecākiem rezultātā. Varbūt bērns ir piedzīvojis – ja es darīšu kaut ko “nepareizi”, mani vecāki novērsīsies no manis vai mīlēs mani mazāk. Vai arī paši aprūpētāji bija emocionālā “badā” un viņiem trūka mīlestības, ko dot bērnam. Šādos apstākļos bērnam bija jācīnās par katru mazāko tuvības brīdi, un viņš iemācījās, ka mīlestību nevar uzskatīt par pašsaprotamu un to var pazaudēt jebkurā laikā.
Bailes zaudēt sevi attiecībās
Atdot sevi kādam nozīmē “es uzticu tev savas jūtas, savu ievainojamību un paļaujos, ka šajā procesā es nepazudīšu, bet palikšu es pats”. Tas prasa uzticēšanos otram cilvēkam un arī sev pašam. Piemēram, kāds, kurš ir piedzīvojis emocionālu vardarbību, šādu uzticēšanos bieži vien piedzīvo nevis kā tuvību, bet gan kā briesmas – es zaudēju sevi, tieku kontrolēts vai kļūstu atkarīgs no otra.
Bailes no uzbrukuma
Daži vecāki jūtas tā, ka bērns ikdienā dusmojoties, nevis izdzīvo dabiskas un nepieciešamas emocijas, bet gan viņiem uzbrūk, tāpēc viņi uz to reaģē ar dusmām vai sodiem. Tādējādi bērns iemācās – dusmoties nav atļauts .
Ir svarīgi, lai bērni justu, ka viņu dusmas tiek uztvertas nopietni. Ja vecāki dusmas neuztver kā draudu sev, bet gan kā normālu emociju, bērni var iemācīties pastāvēt par sevi. Ja tas nenotiek, rodas bailes – ja aizstāvēšu sevi vai pat tikai izteikšu savu viedokli, man uzbruks.
Ja atpazīsti sevi, meklē sev profesionālu palīdzību!