Pieaugušais, kuram nav bērnības atmiņu, agrāk bija bērns…
- kurš pastāvīgi bija emocionālā pārslodzē,
- kuram pašaizsardzības nolūkos nācās norobežoties un distancēties no apkārtējiem,
- kurš regulāri intensīvi juta bailes, bezspēcību, skumjas vai dusmas, un palika ar tām viens,
- kura satraukumu un raizes neviens pat neievēroja.
Joprojām regulāri nākas satikt cilvēkus, kas apgalvo, ka nesaprot savu emocionālo grūtību cēloņus, jo nekas tāds nav noticis un pat bērnība viņiem bijusi laba.
Jautāti sīkāk, kas tad tai bērnībā bijis labs, lielākoties seko atbilde, ka īsti nevar pastāstīt, jo praktiski tādu atmiņu par šo dzīves posmu nav.
Tas tiešām var būt sāpīgi apjaust, ka atmiņu trūkums par bērnību tomēr pārsvarā liecina par to, ka kaut kāda iemesla pēc tās ir drošāk “aizmirst”.
Protams, aizsardzībām ir sava nozīme mūsu dzīvē, un labi, ka tās darbojas mūsu labā. Tomēr ir vērts pamanīt brīdi, kad parādās vairāk spēka, lai ar interesi un laipnību sāktu ieklausīties arī šajā izstumtajā un ļoti sāpinātajā iekšējā bērna daļā.
Vai esi šai savai iekšējai daļai jau pietuvojies?
