Kā vecāku bailes ierobežo bērnu dzīvi

Domāju, teju katram ir skaidrs, ka ikdienā viens no svarīgiem vecāku uzdevumiem ir rūpēties par bērnu drošību. Lielākā daļa vecāku to arī dažādos veidos tiešām dara. Tās ir dabiskas un pat ļoti nepieciešamas reakcijas, lai nosargātu bērna dzīvību. Ja bērns skrien pakaļ bumbai, kas ripo uz ceļa ar satiksmi, tad vecākiem viņš jāaptur. Nav pat īsti svarīgi, vai vecāks savās bailēs, to darot, sakliegs vai ar spēku paraus bērnu malā. Galvenais šai brīdī ir pasargāt bērnu.

Bet kā tu kā vecāks izturies situācijās, kas neapdraud tava bērna dzīvību? Kur un kad tev parādās kādas bailes? Vai pat mazās lietās viss kļūst tik nozīmīgs it kā būtu runa par  dzīvību vai nāvi? Kad tu izmanto savu vecāka varu it kā jau bērna labā? Ko tu savam bērnam atļauj, ko aizliedz un kāpēc? Vai tu pats pieņem apzinātus lēmumus vai arī meklē attaisnojumus saviem lēmumiem? 

Ja vecāki neuzdod sev jautājumus un nemeklē atbildes par savām bailēm, ja nepaanalizē to, kādus lēmumus viņi izdara šo baiļu vadīti, tad viņi, visticamāk, regulāri kaut ko savam bērnam neļaus. Nevienam bērnam nepatīk, ja viņam mūždien aizrāda, ja viņu ierobežo, un ja viņam  ko aizliedz. Ilgtermiņā, ja šādas epizodes nemitīgi caurvij ikdienu, tas vājina vecāku un bērnu attiecības. 

Ir ģimenes, kurās bērns pārkāpj trauslo vecāku pacietības robežu ar to vien, ka ar blīkšķi iegāžas dīvānā un saceļ gaisā putekļu mākoni. Ir bērni, kuriem vecāki ļauj spēlēties tikai ar noteiktas krāsas rotaļlietām, lai neizjauktu vecāku izveidoto kārtību un mājās viss izskatītos estētiski skaisti. Vēl citiem bērniem ir aizliegts trenēt līdzsvaru, kāpjot uz ceļu apmalēm vai kādām citām nelīdzenām virsmām. 

Protams, ka bērns var nokrist, un nenoliedzami kādreiz savainoties. Var gadīties, ka tas ir pat tik nopietni, ka pēc tam jābrauc saņemt medicīniskā palīdzība, taču ir zināms, ka citādi bērns nevar iemācīties pārvaldīt savu ķermeni un pārbaudīt savu spēju robežas. Un tas ir kaut kas, kas viņam ir jātrenē. Tā ir bērna dabiskā iedzimtā nepieciešamība attīstīties, kas reizēm vecāku baiļu dēļ tiek slāpēta.

Bērni dzīvo vecāku izveidotā ģimenes rāmī, kurā pastāv noteikti ģimenes noteikumi un īpatnības. Tas, protams, arī sniedz bērnam aizsardzību un drošību, kā arī rāda attīstības ceļu. Lai cik svarīgi ir šie aspekti, tomēr, ja vecāki ir pārāk ierobežojoši, bērnam nekas cits neatliek kā pielāgoties šim viņu, reizēm ļoti šaurajam, rāmim. Izdarīt pats savu izvēli viņš var tikai tad, kad vairs nav atkarīgs no vecākiem. Ja vispār spēj pieņemt lēmumu tāds kļūt.

Sākoties pubertātei, bērns nereti sāk apšaubīt šo stingro rāmi, reizēm aktīvi cīnoties tam pretī, reizēm sākot to ignorēt un slepus pārkāpt, citreiz diemžēl turpinot ierobežot pats sevi un savu attīstību. Pēdējais lielākoties notiek tāpēc, ka bērnam ir bail sāpināt un ievainot vecākus vai arī viņš pats ir pārņēmis vecāku bailes un vairs netic savām spējām un varēšanai.

Visus vecākus nākotnē sagaida šķiršanās no bērniem. Tā ir dabiska lietu kārtība, tikai ne visi vēlas to līdz galam pieņemt, kā arī domāt par to, kamēr bērni vēl mazi, šķiet bezjēdzīgi. Taču daļa pieaugušo diemžēl tā arī nekad neizmanto savu potenciālu, jo viņus joprojām ietekmē šis nospiedošais vecāku uzliktais rāmis. Dzīvot dzīvi kāda cita cilvēka uzliktajos psihiskajos ierobežojumos līdzinās grūtniecībai, kurai neseko dzemdības. Tas ir pretrunā ar to, kā to paredzējusi daba, un abām pusēm tas savā ziņā nozīmē beigas. Pavēro, kas notiek ar ābolu, kas tā arī rudenī nav atraisījies no ābeles!

Daļa vecāku ierobežo savus bērnus, apgalvojot, ka tādas ir viņu izvēlētās “audzināšanas metodes”. Tam līdzi nāk vēstījums: “Neesi tāds vai nedari tā, lai man nav par tevi jāuztraucas!” Daudziem vecākiem uztraukšanās ir pat kā sinonīms vai paskaidrojums vārdam mīlēt: “Es savu bērnu ļoti mīlu, visu laiku par viņu uztraucos!” 

Lai bērns varētu izlauzties no vecāku baiļu un pārprastās mīlestības gūsta, reizēm ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, citreiz tā patiet visa dzīve. Tomēr, ja tas netiek izdarīts, tad šis uzdevums ir jāuzņemas nākamajai paaudzei. Tādējādi baidīšanās patiesas uzticēšanās vietā kļūst par attiecību modeli daudzu paaudžu garumā.

Cerams, ka kaut kad pienāk brīdis, kad kāds ģimenē sāk apzināties baiļu destruktīvo ietekmi uz katra individuālo psihisko veselību un ģimenes attiecībām. Tas ir mirklis, kad kļūst skaidrs, ka kādam no šī destruktīvā pārmantotā modeļa ir jāizkāpj. Vai nu tu pats strādā ar savas pagātnes notikumiem, lai atbrīvotos no liekām bailēm, vai arī to darīs tavi bērni. Vai varbūt viņu bērni.

Ja šo darbu sāksi darīt jau tu pats, tad aiztaupīsi to saviem bērniem. Viens no apzinātu vecāku galvenajiem uzdevumiem ir tiekties pēc tā, lai bērniem dotu to labāko, un vienlaikus pašiem turpināt augt un attīstīties. 

Dot labāko nenozīmē aizmirst pašam sevi un upurēties bērniem, taču tas nozīmē uzņemties atbildību par saviem psihes tumšajiem dēmoniem, kas tur iemājojuši no pagātnes. Ja pārvarēsi savas bailes, lai strādātu ar tiem, nevis turpināsi tiem kalpot, tas sniegs brīvību tev pašam un pavisam noteikti arī dos iespēju brīvi attīstīties un augt taviem bērniem.

Ja arī tu savā Mammas ikdienā piedzīvo bailes un vēlies ar tām vairāk strādāt, tad aicinu tevi pievienoties Laimīgo Mammu Skolai. Novembrī domājam tieši par šo tēmu. Varēsi vēl paspēt piedalīties tiešraidē novembra jautājumu un atbilžu sesijā vai skatīties abas novembra nodarbības ierakstā, kā arī izmantot novembra materiālus. Visām skolas dalībniecēm ir pieejams arī visu iepriekšējo mēnešu tēmu un materiālu arhīvs.

Tu vēl neko neesi nokavējusi – piesakies tagad un tev būs pieejami visi video un citi materiāli, ar ko strādājām līdz šim. Priecāšos par tevi mūsu pulkā – lasi vairāk šeit un piesakies šeit!


Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.

Leave a comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *