Būt balansā ir tas, ko vēlas liela daļa vecāku mūsdienās. Balansā starp to, ka mums kā vecākiem ir jāpastāv par sevi un vienlaikus jāpielāgojas bērna vajadzībām.
Mēs nedrīkstam pazaudēt sevi, taču vienlaikus atkal ir jāpielāgojas bērna attīstībai un spējām. Mēs gribam piedzīvot laiku arī bez bērniem, darot pieaugušo lietas, taču ir jāpielāgojas tam, ka bērnam būs grūti izturēt šādas šķiršanās. Dažkārt par daudz pielāgojušies, dažkārt atkal par daudz iekrītot savā autonomijā.
Vēloties vairāk tuvības ar kādu, tas nozīmē, ka nākas atteikties no savas brīvības.
Pielāgojoties, atdodoties par daudz var būt grūti nosargāt savas robežas, kas vēlāk var novest pie pārāk lielas distancēšanās. Ir dabiski, ka partnerattiecībās tiek piedzīvoti posmi, kuros esat ļoti tuvi, bet tad atkal seko attālināšanās. Attiecībās ar bērniem ar mīlestību pārbagātā fāze var nonākt pie fantāzijām par vēlmi aizbēgt no lielās tuvības, kas var izpausties krasā aizkaitinātībā un dusmās.
Ilgas pēc neatkarības jeb vecāki, kas vēlas būt neatkarīgi
Iespējams tu esi mamma vai tētis, kura iekšējais balanss drīzāk nosliecas par labu autonomijai. Visticamāk tas ir tāpēc, ka bērnībā vai nu piedzīvoji sajūtu, ka vecāki tevi mīl par maz vai tieši otrādi – vecāku mīlestības pārbagātība tevi smacēja. Ja bērnībā nejūtamies savu vecāku vai tikai viena no vecākiem gana mīlēti, tas var novest pie neapzināta pieņēmuma: “Es jums neesmu vajadzīgs!”. No šī brīža mazais cilvēks uzskata, ka paļauties var tikai pats uz sevi un turpmāk ietur drošu attālumu attiecībās ar citiem, tai skaitā ar savu partneri nākotnē. Drošāk ir nepielaist kādu sev tik tuvu, ka tas varētu sāpināt.
Ir arī gadījumi, kad vecāku uzmanības bērnībā ir bijis par daudz un bērns ir izjutis mīlestību, kas īsti neļauj būt pašam un ir pārmācoša. Šādos gadījumos var būt izveidojusies tāda kā “alerģija” pret tuvību, kas nākotnes attiecībās liek baidīties no tās.
Mazu bērnu aprūpe no vecākiem prasa spēt izturēt ļoti daudz tuvības un pielāgošanās spējas. Gadījumā, ja tu piederi pie autonomā vecāku tipa, var gadīties, ka rūpes par mazuli prasa no tevis pastāvīgu pielāgošanos, pat tādu kā sevis iekšēju laušanu. Nereti tev var rasties pat sajūta, ka gribas no sava bērna aizbēgt, lai cik ļoti tu viņu mīli. Šāda vēlme nav nekas nosodāms, ja vien spēj arī piedzīvot patiesas tuvības brīžus ar bērnu, kas viņu emocionāli silda un spēcina.
Ilgas pēc tuvības jeb vecāki, kas pielāgojas
Iespējams tu nesaņēmi no saviem vecākiem gaidīto mīlestību un juties līdz galam nepieņemta, tāpēc vēl šodien attiecībās ar citiem meklē tuvu saikni un pieķeršanos. Iespējams tieši tāpēc tu centies visu izdarīt tik pareizi. Vislabāk, ja tev viss, ko vien dari, izdodas perfekti. Iespējams tāpēc, ka tu tik ļoti alksti atzinības un tuvu attiecību ar citiem, tu mēdz pārāk pielāgoties citu vajadzībām un vēlmēm. Tā rezultātā tavas autonomijas spējas ir maz trenētas. Tavas alkas pēc atzinības, protams, ietekmē arī tavu izturēšanos pret bērniem.
Iespējams tev ir grūti nonākt kontaktā ar sevi un uzstāt uz noteikumu ievērošanu. Varbūt tu mēģini savas alkas pēc tuvības apmierināt ar fizisku kontaktu ar bērniem. Lai arī tas pats par sevi nav nekas slikts, iespējams, tu no viņiem vēlies saņemt daudz vairāk tuvības, nekā viņiem to gribētos piedzīvot ar tevi.
Visticamāk tavs vismīļākais un vieglākais bērna vecumposms ir viņa pirmie divi dzīves gadi, jo mazajam cilvēkam ir nepieciešams ļoti daudz tuvības un uzmanības. Vēlāk, tā sauktajā “spītības fāzē”, bērni vairs nav tik ērti, jo pastāv uz savu, lai cik ļoti tu centies visu sarunāt pa labam. Bērniem ir svarīgi piedzīvot savu autonomiju, tā viņi kļūs par spējīgiem un patstāvīgiem pieaugušajiem. Taču, ja vecāki baidās no šīm bērna emociju izpausmēm, un vēlas visu laiku palikt “labiņi” vai arī emocionāli neiztur šos brīžus, bērns arī līdzīgi kā tu, attīstīs spēju pielāgoties citiem, atsakoties pats no savām vēlmēm un vajadzībām viltus tuvības dēļ.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
