Tētis un viņa loma meitas dzīvē

Parasti tēvi pret meitām izturas saudzīgāk, piesardzīgāk un emocionālāk nekā pret dēliem. Tētis meitai ir svarīgs, jo viņš ir pirmais vīrieša tēls attiecībās. Sieviete apgūst pamata dialogu ar vīriešu dzimumu attiecībās ar savu tēvu. Sastapšanās ar tēvu sievietei paver vīrišķo pasauli. Tētis ieliek pamatu tam, kā sieviete vēlāk spēs iekļauties šajā pasaule un veidot savas attiecības.

Daudzus gadu desmitus bērnu attīstības pētījumi koncentrējās gandrīz tikai uz ciešo saikni starp māti un bērnu. Tētis tika atstāts malā. Šodien ir zināms, ka arī tētim ir ļoti īpaša un nozīmīga loma bērna dzīvē.

Pirmkārt, tēta loma ir svarīga mātes un zīdaiņa sākotnējo ciešo attiecību sargāšanai. Tomēr nedaudz vēlāk tētis pats kļūst par mātes un bērna saiknes trešo daļu.

Arvien vairāk atbrīvojot mammu no pārāk tuvām attiecībām ar bērnu, kurš ir jau mazliet paaudzies, tētis kļūst par bērna “otro mīlestību”. Šis process psihoanalīzē tiek saukts par triangulāciju.

Tomēr triangulācija labi un veiksmīgi strādā tikai tad, ja mammai un tētim pašiem ir tuvas romantiskas attiecības, pretējā gadījumā bērnam veidojas divas diādes, viena ar mammu un otra ar tēti. Šādā situācijā arī tēvs bērnam ir svarīgs, taču bērns neizjūt šo attiecību drošību. Tad visticamāk meita paliks ciešākā saiknē ar savu mammu un mazāk spēs piedzīvot jaunas pieredzes ar savu tēti.

Tētis nereti attiecībās ar bērnu piedāvā kaut ko pavisam citu nekā mamma. Tēvi mēdz būt aktīvāki attiecībās ar saviem bērniem, parasti viņi savās spēlēs un brīvā laika pavadīšanas aktivitātēs dod priekšroku motoriskām un fiziskām aktivitātēm: met bērnu gaisā, rotaļīgi cīnās ar viņu un sacenšas. Kopumā tēvi saviem bērniem rada vairāk izaicinājumu, to darot, tēti palīdz bērniem attīstīt savu neatkarību.

Vientuļo tēvu pētījumi savukārt liecina, ka tēvi var izveidot mātes uzvedībai līdzīgu izturēšanos, kad viņiem pilnībā jāpārņem arī mātes funkcijas. Tad viņi ir tikpat emocionāli kompetenti un apgūst tādas prasmes kā palielināts jutīgums un rūpes.

Tētis var abus – gan dot meitai spēku un pārliecību, gan kļūt par viņas dzīves lielo problēmu.

Tas attiecas arī uz tām meitām, kuras ir uzaugušas bez tēva klātbūtnes savā dzīvē. Jo tēvs ne tikai ģenētiski ir klātesošs katrā cilvēka ķermeņa šūnā, viņa tēls neapzināti turpina būt klātesošs ikvienā no mums. Ar savu uzvedību, acu skatienu, ko velta vai nevelta savai meitai, ar emocionālo pievēršanos vai nepievēršanos viņai, ar savu interesi vai intereses trūkumu viņš veido savas meitas pašvērtējumu, atstājot paliekošu ietekmi uz visu viņas tālāko pieaugušas sievietes dzīvi, ieskaitot viņas potenciālās attiecības ar vīriešiem viņas dzīvē.

Seši tēta tipi

Pēdējās desmitgadēs tēva loma ir būtiski mainījusies. Mūsdienās daudzi tēvi ir ļoti apņēmušies rūpēties par saviem bērniem, taču joprojām pastāv liela dažādība, kā tēva loma mūsu sabiedrībā tiek attēlota.

Egalitārais tēvs – šāda tipa tēva attieksme ir partnerība, viņš īpaši pievēršas bērnam un ir pacietīgs. Viņš jūtas labi un droši savā tēva lomā, noraida tradicionālās lomu klišejas, viņam ir augsts emocionālās kompetences līmenis un viņš labi tiek galā ar savu lomu ģimenē. Attiecību kvalitāti ar savu bērnu un partneri viņš vērtē kā ļoti labu. Neraugoties uz to, lomu sadalījums ģimenē bieži ir tradicionāls, bieži vien profesionālu apsvērumu dēļ.

Tēvs kā fasāde – šāda tipa tēvs nevēlas būt tikai apgādnieks ģimenē. Viņš noraida tradicionālo lomu izpratni. Fasādes tēvs uzskata, ka daudz dara sava bērna labā un ir viņam “draugs”. Realitāte ir citāda – fasādes tēvs parasti nav īpaši klātesošs ikdienas ģimenes dzīvē un maz piedalās sava bērna dzīvē. Pirmajā vietā viņš galvenokārt izvirza savas vajadzības.

Tradicionāli-distancētais tēvs – ģimenes vadību tradicionāli-distancētā tēva tips labprātāk atstāj sievas ziņā, kuru viņš arī uzskata par daudz kompetentāku bērnu audzināšanā. Viņam nav problēmu ar tradicionālo lomu sistēmu, un viņš ir emocionāli diezgan atsvešināts. Tomēr viņš meklē kontaktu ar savu bērnu caur sporta aktivitātēm vai dažādiem tehniskiem jautājumiem.

Nedrošais tēvs – nedrošajam tēvam ir grūti atrast savu tēva identitāti, un viņš jūtas nomākts savā tēva lomā. Viņš bieži nepacietīgi un īgni reaģē uz bērna vajadzībām. Bet viņš arī godīgi atzīst, ka pats uzskata, ka viņa attiecības ar bērnu ir sliktas.

Atstumtais tēvs – atstumtais tēvs ģimenē jūtas nepieņemts un atstumts, tāpēc viņš atsakās no iesaistīšanās ģimenes dzīvē, jo domā, ka viņa partnere to vēlas. Taču patiesībā šajā gadījumā bērna māte jūtas partnera pamesta, jo jūtas, ka viņa vienīgā ir atbildīga par bērna audzināšanu.

Partnerattiecību tēvs – viņam ir liela līdzība ar egalitāro tēvu – abi ir ļoti apņēmīgi, pacietīgi un ļoti pieņemoši attiecībās ar partneri. Tomēr viņš audzināšanā pieturas pie vecmodīgiem vīrieša lomas modeļiem. Piemēram, sitiens pa seju kā audzinošs paņēmiens viņam ir pilnīgi normāls.