“Tas nav nekas traks.” Tiešām? Varbūt tavs bērns tā nedomā? Ko tu vari tā vietā teikt:
- Tā gadās. Vai varu tev kā palīdzēt?
- Vai tu sasities? Vai drīkstu tevi samīļot?
- Tu dusmojies, ka glāze nokrita, vai ne?
- Drīz jau sāpes pāries, es tevi tikmēr paturēšu klēpī un samīļošu.
“Tas nav nekas traks” – gan jau esi šo frāzi dzirdējusi vai arī pati lietojusi. Vecāki to saka, lai it kā mierinātu savu bērnu un viņam palīdzētu, kad viņš piedzīvo neveiksmi vai kad sevi savaino. Iespējams, arī tev pašai bērnībā tika mācīts, ka nav vērts daudz pārdzīvot un ka nekas traks taču nav noticis, dzīve turpinās…
Tu kā pieaugušais zini, ka tas nav nekas traks. Tu zini, ka jau pēc desmit minūtēm bērns būs aizmirsis par to, ka sasitās. Tu arī zini, ka tas nav nekas sevišķs, ja glāze nokrīt zemē. Bet tavs bērns var domāt citādi, viņam tas var likties kā kaut kas tiešām ļoti traks. Bērni dzīvo šajā konkrētajā brīdī. Tikai, augot arvien lielākiem, viņi var arvien labāk izprast lietu kārtību un sasaistīt pagātni ar nākotni. Viņiem nav tādas laika izjūtas kā pieaugušajiem, un viņi nezina, cik daudz laika nepieciešams, lai pārietu sāpes un pušums sadzītu.
Bērni kļūst izturīgāki un stabilāki tad, ja viņiem ir iemācītas stratēģijas, kā tikt galā ar neveiksmēm un sāpēm. Un, lai tas varētu notikt, protams, ir nepieciešams, lai vecāki necenšas apspiest vai ar vārdiem “aizrunāt prom” bērna emocijas, bet gan spētu viņu iejūtīgi atbalstīt un nosaukt vārdā tās emocijas, kuras bērns tajā brīdī jūt.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
