No saviem klientiem esmu dzirdējusi, cik nomācošs var būt apkārt valdošais spiediens par to, ka, lai sakārtotu savu dzīvi vajag tikai saņemties un darīt. Daudziem ir grūti iztēloties, cik daudz enerģijas dažiem cilvēkiem ik dienas ir jāiegulda tajā, lai viņi vispār spētu funkcionēt.
It kā jau taisnība – katram ir pieejamas 24 stundas dienā, un katra paša atbildība ir, kā tās plānot savā paša labā. Taču tas vēl nenozīmē, ka visi ir arī līdzīgā fizsikā un mentālā stāvoklī, lai varētu visas dienas garumā produktīvi darboties.
Ne visiem diena sākas ar kādu noteiktu rīta rutīnu, lai cik arī pareizi un ieteicami tas būtu. Dažiem uzreiz pēc pamošanās vispirms ir jānoregulē savas bailes un panika, jācīnās ar depresiju, jāiztur vai jātiek galā ar kādām fiziskām vai emocionālām sāpēm. Un gandrīz neviens no šiem cilvēkiem nav pats to izvēlējies.
Ja kādam gandrīz puse no dienai paredzētās enerģijas tiek tērēta tam vien, lai rīta pusē iekšēji stabilizētu sevi, tad uz dienas otro pusi viņam, visticamāk, nav vairs atlicis daudz spēka kam jēdzīgam.
Diemžēl bieži vien mēs radām sev papildus spiedienu ar to, ko sabiedrība uzskata par “normālu”. Taču svarīgi ir apzināties, ka pastāv arī citas dzīves realitātes.
Pat, ja apkārtējie zina, kas ir mentālā veselība, viņi tāpat bieži vien nespēj līdz galam saprast, ar kādiem izaicinājumiem katrs atsevišķais cilvēks sastopas savā dzīvē. Diemžēl bieži apkārtējiem arī nav laika līdzjūtībai – ne ar sevi, ne citiem.
Ir tik ļoti svarīgi, lai Tu trenētos iekšēji distancēties no tā, ko citi domā par to, kā ir “pareizi” jādzīvo. Lai Tu mācītos pieņemt gan sevi ar savu dzīves realitāti, gan arī citus sev līdzās ar viņu dzīves realitātēm, varēšanām un nevarēšanām.
Tu noteikti tajā neesi viens un Tu drīksti šajā ceļā aicināt sev palīgā psihoterapeitu.
