Ir zināms, ka daudzas partnerattiecības neiztur laiku, kurā bērni ir mazi. Ne jau bērni ir iemesls vecāku attiecību izjukšanai, taču bieži tās ir grūtības parūpēties katram par sevi, kā arī grūtības vienoties ar partneri par labu sadarbību.
Kā izturēties un runāt ar partneri, lai veicinātu labāku sadarbību jūsu starpā un lai nerastos sajūta, ka visu dari viena pati?
Šeit būs daži ieteikumi (derīgi abiem vecākiem), kā ikdienā strādāt ar sevi un savām domām:
- Es esmu atbildīga par savu vajadzību apmierināšanu. No partnera varu tikai lūgt, lai viņš mani atbalsta.
- Tā vietā, lai nosodītu partnera izturēšanos, es vispirms cenšos saskatīt, kāda vajadzība aiz tās slēpjas.
- Katram no mums ir savs temps un savs veids, kā dzīvot. Tā vienkārši ir.
- Es atsakos no melnbaltas jeb galējību domāšanas. Nav tā, ka es visu daru pareizi, bet mans partneris – nepareizi.
- Es atsakos no kontroles un uzticos partnera brīvajai gribai.
- Es atsakos no gaidām pret otru un parūpējos par sevi.
- Ja saskatu kādus nopietnus apdraudējumus bērnam, es nekavējoties iesaistos un aizsargāju viņu. Ja tādus neredzu, pārrunāju notikušo divatā ar partneri (bez bērna klātbūtnes) un cenšos būt iejūtīga.
- Es sev atgādinu, ka mans partneris dara labāko, ko spēj, un es to novērtēju.
- Es izturos pret savu partneri tā, kā gribētu, lai izturas pret mani.
- Es ik dienas ievēroju, kas man patīk tajā, kā mans partneris izturas pret bērniem, un izsaku viņam par to atzinību.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
