Droši vien esi pamanījusi, ka daudzviet tiek runāts par to, ka krīze ir iespēja.
Tā patiešām ir taisnība, ka no krīzēm iespējams mācīties un tajās var arī augt, krīze ir iespēja. Taču bieži tiek aizmirsts, ka katra krīze ir arī sāpīga. Tāpēc ir jāvelta laiks arī tam, lai no tās atlabtu. Lai emocionāli dziedinātos.
Krīzē tiek piedzīvots šoks, izmisums, dusmas, bailes, bezpalīdzība un vēl virkne dažādu emociju. Krīzē ir nepieciešams arī pārorientēties, un tas tāpat prasa spēku.
Nav iespējams mācīties no krīzēm, ja tiek ignorētas šīs augšanas sāpes, ko tajās piedzīvojam.
Varbūt jēdzīgāk ir pārstāt domāt par nemitīgu izaugsmi? Pēdējie gadi ar pandēmijas izaicinājumiem un tuvajām kara šausmām ir paprasījuši daudz spēka. Tai pat laikā tiek sagaidīts, lai tu rīkotos tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tev esot jāskatās uz visu kā uz izaicinājumu un jaunām iespējām, taču manuprāt, tas nav veselīgi.
Mēģini šo svētku laiku izmantot priekš tā, lai samazinātu tempu, kādā tu traucies pa dzīvi. Apstājies, sajūti sevi un palūkojies apkārt. Tas ir citādi, nekā nedrošības pilnā piespiedu apstāšanās, ko piedzīvojām vēl nesen. Sajūti beidzot to, ko centies tik ilgi nejust, lai vispār izturētu.
Apstājies, lai dziedinātos pēc piedzīvotā!
Lai kādus iedvesmojošus saukļus un aicinājumus izlasīsi sev apkārt, tev nav jāturpina sevi tālāk dzīt uz priekšu, meklējot jaunus izaicinājumus un iespējas. Paņem vispirms laiku, lai apjaustu, kam esi gājusi cauri pēdējā laikā. Cik varonīgi daudz tas ir bijis! Un pasaki sev paldies, ka esi tik labi izturējusi šo visu!
Laikā, kad tiek slavināta nemitīga izaugsme, nekas nav drosmīgāks par ieplānotu pauzi.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
