Intuīcija ir vērtīgs palīgs bērnu aprūpē un audzināšanā, taču mēs pārāk reti tajā ieklausāmies, vairāk pieņemot racionālus lēmumus. Sabiedrības augstās prasības pēc pareiziem un izmērāmiem risinājumiem, kā arī neskaitāmas izvēles iespējas nomāc intuīciju un uzticēšanos tai. To nomāc arī bailes kļūdīties un bailes būt atšķirīgam.

Lēmumi, kurus nākas pieņemt ģimenē ar bērniem, ir dažādi. Ir ikdienišķi lēmumi par to, ko ēst pusdienās vai kāds būtu šodienai piemērots apģērbs, un tad ir tie lielie, kuru pieņemšanai vajag daudz vairāk drosmes. Kur mēs kā ģimene vēlamies dzīvot? Pilsētā vai laukos? Kur manam bērnam būs vispiemērotākā vide attīstībai? Kur mans bērns ies bērnudārzā un skolā? Kādas prasības man vajadzētu izvirzīt savam bērnam? Kāds audzināšanas stils ir labākais?

Domās un loģikā balstīti lēmumi reizēm ir īsta laika izšķiešana!

Lēmuma pieņemšana, ko balstām uz loģiskiem apsvērumiem, prasa daudz laika. Tev ir jāapkopo informācija, jāsalīdzina, jāizsver, lai pieņemtu pēc iespējas saprātīgāku un kontrolētu lēmumu. Savukārt intuīcija ir daudz ātrāka. Tā vienkārši ir. Iedvesma un ātras idejas nav ilgi jāgaida. Tas atbrīvo mums laiku un arī spēku svarīgām lietām dzīvē.

Tomēr pat ja mūsu iekšējā balss ir ātrāka salīdzinājumā ar prātu, tā ir pārāk klusa. Ikdienas steigā mēs bieži paši neapklustam tik ļoti, lai spētu šo kluso iekšējo balsi sadzirdēt.

Tā vietā mēs drīzāk iegriežam vēl lielāku virpuli ap sevi, jautājot pēc padoma citiem un meklējot informāciju tur, kur nu vien tā mūsdienās ir pieejama.

Paļauties uz intuīciju īstenībā var būt ļoti atvieglojoši. Tie, kas pieņem lēmumus, pamatojoties uz savām izjūtām tā brīža situācijā, paļaujas uz sevi un atbrīvo sevi vienlaikus no apkārtējo spiediena. Sākumā tas var šķist grūti, jo lielākajai daļai no mums jau no mazotnes mācīts izmantot savu prātu un uzticēties tam – “Vispirms domā, tad rīkojies.”. Tas ir teiciens, kas, lai arī šķietami varētu iedot drošas norādes pareizai rīcībai, apklusina iekšējo balsi.

Neatkarīgi no socializācijas un sabiedrības ierobežojumiem cilvēks ir tikai bioloģiska būtne ar instinktiem. Šeit var palīdzēt ieskats dzīvnieku pasaulē: dzīvnieku vecāki rūpējas par saviem pēcnācējiem uzticami, bez ierunām un atbilstoši savām vajadzībām – bez jebkādas izglītojošas ideoloģijas vai mācību programmām. Tomēr mēs neesam dzīvnieki, un tas ir labi. Būt cilvēkam ar brīvu gribu, ar domām, jūtām un vēlmēm un unikālo spēju tās skaidri izpaust ir brīnišķīgi.

Bez lietošanas instrukcijām

Īstenībā nav nepieciešamības daudz lasīt un izglītoties par bērnu audzināšanu, jo liela daļa no tā, kas vecākiem patiešām ir jāzina, lai audzinātu savus bērnus, ir viņos dziļi iekšā. Lai to izdarītu, mēs varam neapzināti izmantot lielu zemapziņā noglabātu zināšanu kopumu.

Tomēr, ja pašu bērnības pieredze nav tāda, ka gribētos savu vecāku uzvedības modeli atkārtot ar saviem bērniem, tad balstīties savā intuīcijā kļūst daudz grūtāk. Šādos gadījumos meklējam kādus orientierus no malas, lai rīkotos citādāk un radītu citu rezultātu.

Taču nevajadzētu baidīties no “nepareizas” audzināšanas. Vecāku intuīcija nepārprotami pieļauj kļūdas. Bērni bieži vien var labāk tikt galā ar savu vecāku kļūdām, nekā mēs domājam, it īpaši, ja viņi tiek audzināti pozitīvā un pieņemošā vidē. Turklāt bērni, kuriem tas tiek rādīts kā piemērs, jau no mazotnes mācās, ka kļūdīties ir atļauts ikvienam un kļūdas var arī labot.

Un vēl – mums pašiem ir vērts ņemt piemēru no maziem bērniem, kas lēmumus pieņem nevis ar galvu, bet gan sajūt savā sirdī vai vēderā. Tādējādi mēs aktivizējam savu intuīciju un pieņemam sev piemērotākos lēmumus.

Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.