Skaidrs, ka bērni ir jāiesaista lēmumu pieņemšanā, taču jautājumiem, par kuriem jālemj, jābūt tādiem, kas atbilst bērna vecumam.
Ja mamma savam četrgadīgajam dēlam prasa: “Vai nedēļas nogali pavadīsim pie vecmāmiņas?”, viņa ar šo jautājumu, visticamāk pati to neapzinoties, noved savu bērnu psihiskā pārslodzē.
Jo vecāki ir bērni, jo vairāk viņi spēj iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Taču četrgadīgs puika ir pārāk mazs priekš tā, lai plānotu nedēļas nogali sev un savai mammai. Viņš nespēj vēl aptvert, cik tālu ir jādodas pie vecmāmiņas, un vai viņa vispār var un vēlas viņus nedēļas nogalē uzņemt. Šī ir situācija, kurā mammai pašai būtu jāpieņem lēmums un par to laikus jāinformē bērns, sagatavojot viņu šim notikumam.
Taču iespējams, ka mamma pati ir uzaugusi ģimenē, kur viss tika izlemts viņas vietā, un nemaz nav apguvusi, kā tas ir uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tad savā ziņā ir vieglāk tos atstāt citu ziņā, tai skaitā atdodot atbildību bērnam, kurš tai vēl nav nobriedis. Tāpat arī iespējams, ka mamma savā bērnībā šī iemesla dēļ secinājusi, ka nav diez ko vērtīga un viņas viedoklim nav nekāda spēka. Audzinot savu bērnu visticamāk viņa nevēlas, lai viņš justos līdzīgi nevērtīgs kā viņa, viņa vēlas iedot bērnam ticību savam spēkam un apziņu, ka viņš ir svarīgs.
Tāpat var būt arī tā, ka vecāki ļauj saviem bērniem pieņemt lēmumus viņu vietā, jo viņiem šķiet, ka tas ir veids, kā izvairīties no bērna neapmierinātības un konfliktiem, vai arī tāpēc, ka viņi ir nedroši par sevi un savu lēmumu.
Visos šajos gadījumos pirmajā brīdī var šķist, ka viņi ļoti uzticas savam bērnam, taču patiesībā viņi tikai rīkojas, balstoties uz savām bērnības pieredzēm.
Kā tad būtu pareizāk? Protams, ir labi, ja lēmumos tu iesaisti arī savu bērnu. Tas kļūst sarežģīti tikai tad, kad tu aizmirsti viņa attīstības ierobežojumus.
Lai gan bērni īslaicīgi var priecāties par viņiem piešķirto lomu un svarīgumu, viņi tomēr vēlas būt tikai bērni.
Un tas nozīmē, ka pieaugušais var noteikt virzienu vai ietvaru, kurā ir iespēja arī bērnam izdarīt savas izvēles un lēmumus. Tomēr pieaugušais ir atbildīgais par visu lielo bildi un no tās izrietošajiem lēmumiem.
Neļauj savam bērnam pieņemt lēmumus, kas nav atbilstoši viņa vecumam un lomai ģimenē. Ar to tu apsteidz sava bērna attīstību un uzliec viņam nastu, ko viņam nav spēka nest. Ģimenē ir nepieciešama lomu skaidrība, lai tu varētu vēlreiz spriest par to, kuros lēmumos un jautājumos tavam bērnam ir atļauts izteikties, un kuros tu piešķir viņam pārāk daudz iespēju un atbildības.
Lomu skaidrību tu vari atjaunot ar šādu vingrinājumu. Pasaki sev iekšēji: “Es esmu mamma/tētis, un tu esi bērns.” Tādā veidā tu atkal apzinies, ka kā tēvs vai māte tu uzņemies atbildību. Tas ir tavs darbs.
Bērniem ir vajadzīga droša vieta, kur viņi var būt tikai bērni. Kad lomas starp bērniem un vecākiem mainās vietām, šī drošība tiek apdraudēta.
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
