Dusmām vienmēr ir kāda jēga un nozīme

Nekliedz uz mani, jo es tevi dzirdu! Neaizgriezies, jo es vēlos tev ko parādīt! Neignorē mani, jo es vēlos tev ko pateikt!

Dusmas ir spēcīga emocija. Tās mēdz būt tik spēcīgas, ka var aizēnot visas citas emocijas. Līdz noteiktam vecumam bērni nespēj vienlaikus just pretrunīgas emocijas. Dusmas savukārt ir viena no emocijām, kuru viņi prot ļoti labi izreaģēt. Iekšējo dusmu spriedzi bērns var mazināt, piemēram, kliedzot, sperot, metot lietas utt.

Dusmas parasti nāk komplektā ar kādām citām emocijām vai iekšējiem stāvokļiem. Tās ir kā pavadonis gan bailēm, gan skumjām, gan nedrošībai.

Droši vien esi jau novērojusi, ka bērni nevar neko daudz iesākt ar tevis izteiktajiem aizliegumiem, ko viņiem labāk kādās situācijās NEdarīt. Nav lielas jēgas teikt “nē, neaiztiec!” vai “nedari tā!”. Taču tas attiecas ne tikai uz to, ko vecāki saka, bet arī uz to, kā viņi izturas. Aizgriešanās un bērna ignorēšana arī ir noliedzošas darbības.

Aizgriešanās un bērna ignorēšana arī ir noliedzošas darbības.

Atņemot bērnam uzmanību un savu klātbūtni, daudzi vecāki vēlas ar to parādīt, ka viņam ir kaut kas jāpārtrauc, jo tas ir slikts, nevēlams. Taču bērni vēl nespēj domāt tik abstrakti un nesaprot, ka šī noliedzošā vecāku uzvedība ir vērsta pret to, ko bērns dara, nevis pret viņu pašu. No šādas reakcijas bērns neko neiegūst, jo viņam nepalīdz, ja vecāki nemāca, kā darīt citādāk, lai nākamreiz viņš jau zinātu, kā rīkoties.

Kad bērns piedzīvo dusmu uzplūdus, viņam nepieciešams:

  • Lai vecāki viņu saprot.
  • Vecāku atbalsts un klātbūtne, lai viņš varētu tikt galā ar šīm spēcīgajām emocijām.
  • Alternatīvas, ko darīt ar dusmām, un kā tās mazināt.

Dusmas bērniem izpaužas daudzos un dažādos veidos – dažs kliedz, cits sper, vēl kāds skaļi raud. Pārsvarā visi bērni atrod kādu veidu, kā izreaģēt savas dusmas.

Dusmām vienmēr ir kāda jēga un nozīme. Ja bērns dusmojas, tā ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā. Bērni neeksplodē tāpat vien bez iemesla. Pārsvarā viņi diezgan ilgi cenšas sadarboties, taču kādā brīdī viņi vairs to nespēj.

Kā ir ar mammām? Nav sliktu emociju, visas tās ir nepieciešamas un nozīmīgas tavā dzīvē. Jā, arī dusmām ir jābūt! Varbūt arī tev pašai kā bērnam tika mācīts, ka dusmas ir negatīva un nevēlama emocija un ka to nedrīkst publiski izrādīt. Ja bērns sāk dusmas apspiest, tas savukārt dara viņam pāri. Tas dara pāri arī pieaugušajiem.

Lai arī visi drīkst dusmoties, tas nenozīmē, ka mēs varam iekrist savās dusmās, darot pāri citiem un savā ziņā arī sev.

Pieaugušajam būtu jāprot regulēt savas dusmas. Taču bērni to vēl tikai pamazām apgūst, un jo jaunāki viņi ir, jo vairāk atkarīgi no pieaugušo palīdzības tajā, jo paši vēl nav sasnieguši noteiktu briedumu.

Bērni dusmas parasti piedzīvo intensīvi. Reizēm tās pat viņus pārņem savā varā, bet viņi neko īsti nevar ar tām iesākt un mēdz savās dusmās “iesprūst”. Vecāku spēja regulēt savas emocijas ir noteicoša, lai viņi var bērnu šādā situācijā atbalstīt, un viņš savukārt iemācītos regulēt savas emocijas.

Ja vecāki novēršas no sava bērna, kad viņš piedzīvo spēcīgas emocijas, bērns pieņem, ka viņš nedrīkst izrādīt savas emocijas un ka vecāki viņam pievērsīsies tikai tad, kad viņš būs izpildījis kādus nosacījumus.

Starp citu viens no moderniem, bet tāpat diezgan bezjēdzīgiem veidiem, kā vecāki “pamet” bērnu viņa dusmās, ir tā saucamā “pārdomu soliņa” izmantošana. Zinu, ka to mēdz ieteikt pat “speciālisti”, tomēr nespēju iztēloties jēdzīgu pamatojumu šīs metodes izmantošanai, ja zinām, ka bērns savu emociju regulācijā ir atkarīgs no tā, ka pieaugušais paliek ar viņu kontaktā un palīdz regulēt viņa emocijas.


Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.

Leave a comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *