Varētu teikt, ka pastāv divu veidu drosmes. Ir fiziskā drosme, kas palīdz būt izturīgam un uzņemties fiziskus izaicinājumus, un ir emocionālā drosme, kas nozīmē spēju vadīt nepatīkamas un biedējošas jūtas, kā arī uzņemties emocionālu risku.
Dažiem ir vieglāk nekā citiem atzīt savas jūtas, izdzīvot tās un tās arī izteikt. Citi savukārt spēj izrādīt un realizēt fizisku drosmi. Protams, ir iespējams arī būt vienlaikus gan fiziski, gan emocionāli drosmīgam.
Runāšana par savām jūtām un dažādu emocionālu situāciju risināšana kādam var būt ierasta un pat patīkama, kamēr kādam citam tas var sagādāt lielas grūtības. Ir cilvēki, kas rūpīgi atstrādājuši veidus, kā izvairīties no šādām sarunām par jūtām, jo tādā veidā viņi mēģina sevi pasargāt no paaugstināta stresa.
Iespējams, ka bērnībā visas sarunas beidzās ar to, ka mammai vai tētim vienmēr taisnība, un tas, kā ar to jūtas bērns, īsti nevienu neinteresēja. “Runāšana” īstenībā bija nebeidzamu pārmetumu uzklausīšana. Nereti arī šādā ģimenē neviens pieaugušais neatklāja savas jūtas, bet tikai vainoja viens otru vai mēģināja kaut kā norobežoties no tām, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Pieaugušā vecumā, kad šādi uzauguša cilvēka partneris vai partnere ierosina “parunāt par attiecībām”, šausmās uzmetas zosāda un gribas vai nu mukt vai uzbrukt pirmajam. Reti kad ir patiesa cerība vai ticība, ka sarunas sniegs jaunu savstarpēju tuvību.
Pārmaiņas sākas ar savu jūtu un uzvedības apzināšanos, saglabājot laipnību un sapratni gan pret sevi, gan partneri.
Noteiktā brīdī kāda uzvedība varēja būt nepieciešama. Neļaut otram izteikties un censties pārkliegt otru ar mērķi, lai vispār tiktu sadzirdēts un ņemts vērā, vēlēties par katru cenu pierādīt, ka tev ir taisnība un tas otrs dara ko nepareizi vai slikti – tas viss un vēl cita attiecībām destruktīva uzvedība bieži mums ir palikusi atmiņā no bērnības. Ja nejūtamies droši, sākam izmantot dažādas iepriekš iemācītas stratēģijas.
Tu varētu sev jautāt:
“Vai šī (vecā) uzvedība mani patiešām pasargā no manām bailēm no atraidījuma, no vientulības vai no manas nedrošības, ka mani nemīl manis pašas dēļ, ka neesmu mīlestības vērta?”
Lai atpazītu toksiskus attiecību modeļus, tev vispirms ir jāatrod emocionāla drosme, lai noliktu malā savas dusmas un stātos pretī neērtajām bailēm, kas tās radīja.
Emocionālā drosme nozīmē pakļaut sevi riskam attiecībās ar partneri, ka, ja otrs ieraudzīs mani tādu, kāda esmu patiesībā, ar visām manām īstajām bailēm un nedrošību, viņš varētu arī to nepieņemt. Viņš varētu kļūt noraidošs vai pat kritizējošs.
Ko darīt, ja tu atklājies un saproti, ka tavs partneris slēpjas? Ko darīt, ja tu sper pirmo soli viņam pretī, bet viņš joprojām stāv uz vietas, kur bijis?
Ir vajadzīga arī drosme, lai atzītu sev, ka eksistē vidusceļš un to kopā iespējams atrast. Pajautā sev, no kā tu visvairāk baidies? Vai tās ir bailes no tā, ka tu varētu zaudēt savu partneri pavisam?
Lai cik biedējoši tas viss neliktos, tomēr iegūt emocionālo drosmi ir viens no svarīgākajiem aspektiem, lai spētu pastāvēt patiesas, drošas un ilgstošas partnerattiecības. Bez tā mēs paliekam divi svešinieki, kas ne mirkli nepārstāj cīnīties un nenotic, ka esam mīlestības vērti tādi, kādi esam.
Ja tēma “Mammas un toksiskas attiecības” ir aktuāla arī Tev, pievienojies Laimīgo Mammu Skolā!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
