Ja bērns jūtas emocionāli sadzirdēts, pieņemts un atbalstīts un ja vecāki respektē un mīloši atbild uz viņa vajadzībām, no viņa acīm var nolasīt: “Paldies, ka esi mana drošā osta!”
Tu vari apgūt, kā runāt ar savu bērnu tā, lai tas stiprina drošo piesaisti starp jums. Piemēram, jo biežāk, reaģējot uz kādu bērna uzvedību, atteiksies no frāzes “nekas taču nav noticis, beidz tā uzvesties”, tā vietā iedziļinoties, kādas tava bērna vajadzības nav apmierinātas, un kā vari viņam palīdzēt, jo pozitīvākas pārmaiņas varēsi novērot jūsu savstarpējās attiecībās.
Tas, protams, nenozīmē, ka nekad vairs jūsu starpā nenotiks “drāmas” vai nebūs kādu citu izaicinājumu, kurus piedzīvo ikdienā ar bērnu. Bet tie vismaz neveidos starp jums arvien lielāku atsvešinātību. Arī grūtos brīžos varam kļūt tikai tuvāki.
Bērni ar drošo piesaisti vecākus uztver kā savu miera un drošības ostu.
Bērnam ir svarīgi dzirdēt un sajust, ka vecāki ir viņa pusē arī tad, ja bērnam klājas grūtāk un viņš pats nespēj regulēt savas emocijas. Tas, kā vecāki runā ar bērnu, ietekmē to, kāda nākotnē būs bērna iekšējā balss, kādā viņš runās pats ar sevi, un kāds būs viņa pašvērtējums.
Iespējams, ka kādās situācijās tu nezināsi, ko teikt, vai pats nebūsi īsti drošs par savu sākamo. Būs reizes, kad tu nepateiksi neko, bet tā vietā paņemsi bērnu rokās un klusi dungosi viņa mīļāko dziesmu. Arī tas ir pilnīgi normāli un arī šādā veidā tu vari būt par drošo ostu savam bērnam, jo tad tu viņa priekšā esi īsts un patiess.
Tas, kā katrs vecāks veido attiecības ar savu bērnu, var atšķirties no tā, kā to dara citi, un tiešām nav vienas pareizās receptes! Galvenais, lai tas notiek iejūtīgi un cieņpilni.
Kā tev šķiet, ko tavs bērns teiks, kad būs pieaudzis? Viņš noteikti neatcerēsies visos sīkumos, ko un kā tu teici vai darīji, viņam atmiņā paliks tikai kādi konkrēti vārdi vai konkrētas ainas no bērnības, tā saucamās “bērnības atmiņas”. Kādas tās būs?
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
