Reizēm neļaujam bērnam darīt lietas, jo šķiet, ka viņš tām vēl ir par mazu. Citreiz tāpēc, ka uzskatām, ka tās aizņems daudz vairāk laika, nekā, ja izdarīsim paši. Un, kā jau parasti, laika nekad nav gana.
Piemēram, lai ļautu bērnam ģērbties pašam. Šajā procesā mēs varam sadarboties jau pirmajā gadā. Mums jābūt pietiekami lēniem, jākomentē savas darbības un jāgaida uz bērna atbildes reakcijām. Savukārt otrajā dzīves gadā bērns ir daudz spējīgāks uzvilkt drēbes pats. Mums tam ir jāatvēl pietiekami daudz laika, jāpiedāvā sava iedrošinošā klātbūtne, uzticēšanās, un pa brīdim sīka piepalīdzēšana.
- Vecākiem reizēm ir grūti izvērtēt, ko bērns jau savā vecumā spēj, bet ko vēl ne.
- Daži bērna attīstību cenšas steidzināt un gaida no bērna par daudz. Rezultātā viņi pārgurst un jūtas vīlušies, ja bērns neatbilst gaidītajam.
- Citi neapzināti bērna attīstību kavē, ilgstoši darot viņa vietā to, ko bērns jau spētu pats.
Tāpat kā ikvienam bērnam ir vajadzība pēc ēdiena, siltuma un mīļuma, viņa vajadzība ir arī attīstīties un mācīties. Ierobežojot bērnu, kurš vēlas ko apgūt, mēs viņam to atņemam.
Te rodas konflikti – bērna attīstības vajadzība pret vecāku vajadzību ietaupīt laiku un nervus, jo izdarīt bērna vietā ir ātrāk, pareizāk, tīrāk. Bet, kāpēc mēs spējam izdarīt veiklāk? – Tāpēc, ka mums ir bijusi iespēja to iemācīties. Tad sniegsim to arī mūsu bērniem!
Raksta autore Vita Kalniņa.
Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.
