Atzīt savas sāpes attiecībās

Ja godīgi, cik bieži tev gadās savu neapmierinātību nepelnīti izgāzt uz citiem cilvēkiem? Un cik bieži tu to pašu piedzīvo no tiem, kas tev ir līdzās? Atzīt savas sāpes nozīmē nenodarīt ar tām pāri citiem.

Droši vien tas nenotiek nemaz tik reti. Dažreiz mēdzam kļūt nejauki pret saviem mīļajiem, lai gan iemesls tam ir ne nevis viņi, bet gan mūsu nedziedinātās sāpes. Tad mēs nonākam situācijā, kur zaudētāji ir abi: viena cilvēka sāpes pārtop par divu sāpēm, un savstarpēja atbalsta vietā piedzīvojam strīdus, apvainojumus un vēl lielākas sāpes.

Tāpēc ir svarīgi spēt regulēt savas emocijas. Tas nenozīmē tās apspiest vai novērst no tām uzmanību. Diemžēl šīs ir taktikas, ko mēdzam apgūt savā bērnībā un lietot pēc tam vēl ilgstoši, taču tās rada situācijas, kad savas sāpes vairs nespējam vadīt. Tad tās rada vēl vairāk sāpju – sev un citiem.

Saskaroties ar savām sāpēm un ievainojumiem, būtiski tos apzināties un rast veidu, kā darīt to zināmu arī otram. Tas ir vienīgais veids, kā tu vari iedot viņam iespēju saprast, kas īsti ar tevi notiek, un ideālā gadījumā būt tev blakus un atbalstīt. Atzīt savas sāpes nozīmē spēt tās arī savā ziņā vadīt, lai tīši vai netīši nedarītu pāri otram cilvēkam.

Nav vajadzīga drosme, lai otru sāpinātu un ievainotu. Taču tā ir vajadzīga, lai atzītu savas sāpes un atklātu tās arī otram.

Atzīt savas sāpes var būt sarežģīti tā pat kā noraudzīties uz to, kā cieš mūsu partneris. Tomēr mums nav vienam otru jāglābj. Dažreiz pietiek, ja tu uz mirkli atļauj uzlikt galvu uz sava pleca vai jūs vienkārši sēžat klusumā un izturat to, kas šobrīd notiek, kopā. Nekas pat nav jāpaskaidro. Dažreiz, kad viss šķiet slikti, ir kāds, kurš pasaka: “Es tevi dzirdu. Es esmu ar tevi.” Kad apzinies, ka tev nav jācīnās vienam vai vienai, tas var palīdzēt noticēt, ka viss smagais pāries un jau drīz kļūs labāk. Atrodi sevī drosmi jaunai tuvībai!

Raksta autore Vita Kalniņa.

Pārpublicēt bez Vitas Kalniņas rakstveida piekrišanas aizliegts.