Ko bieži nākas dzirdēt tiem, kuri ir pārtraukuši kontaktu ar saviem vecākiem toksisku attiecību dēļ:
- “Bet viņš/viņa taču joprojām ir tavs tēvs / tava māte!”
Daudziem, kuri pārtrauc kontaktu ar vecākiem, tas ir grūts un sāpīgs lēmums. Bieži viņi piedzīvo pretrunīgas jūtas – vienlaikus ciešot no vecāku rīcības un arī jūtot spēcīgu pieķeršanos viņiem. Lēmums sevi šādi pasargāt nav nācis ne ātri, ne viegli. Tāds teikums ignorē viņu ciešanas un pārdzīvoto, vienlaikus vairojot vainas sajūtu.
- “Tev vienkārši jādod viņiem vēl viena iespēja.”
Tiem, kas ir pārtraukuši kontaktu ar savu toksisko ģimeni, šis lēmums nav nācis viegli. Īstenībā viņi saviem vecākiem ir jau devuši daudzas iespējas. Taču ir piedzīvojuši arī daudzas vilšanās. Kontakta pilnīga pārtraukšana šobrīd ir viņu vienīgais veids, kā sevi pasargāt. Tomēr šādi ieteikumi pauž, ka viņu vajadzības un robežas ir nesvarīgākas par viņu vecāku vajadzībām.
- “Kad viņi būs miruši, tu to nožēlosi!”
Šādi manipulatīvi izteikumi rada spēcīgu vainas sajūtu un pakļauj cilvēku, kas pieņēmis lēmumu sevi pasargāt, milzīgam spiedienam. Tajā pašā laikā šī frāze noliedz toksisko attiecību radīto kaitējumu. Tā vietā, lai atzītu pašreizējās attiecību problēmas un robežu pārkāpumus, fokuss tiek likts uz iespējamo nožēlu kaut kad nākotnē.
- “Vai tad tiešām bija tik slikti?”
Tiem, kas uzauguši funkcionālā ģimenē, bieži ir grūti iztēloties, kādas sekas var atstāt ģimenē piedzīvotās vardarbības pieredzes. Pat, ja nesaproti, ko otrs piedzīvo, nesaki neko tādu, kas rada viņā sajūtu, ka viņa ciešanas netiek uztvertas nopietni. Tāpat kā darbības, ko viņi veic, lai sevi pasargātu.
